Dievs, dzērāji, āksti

agnese @ 2007-08-28T04:16:00

2007-08-28T11:21:16Z

Par sievietes dabu

2006-10-02T22:43:49Z

Ir daži cilvēki, kurus vajadzētu nopērt.

Lai beidz sevi skaidrot, un sāk sevi audzināt.

Novelk attaisnojumu tīkliņzeķi, kas ļauj eksistēt jēlas olas stāvoklī, ar to pat lepojoties. Un stājas pretī milzīgajam kārdinājumam izdomāt kādu vāji pamatotu mācību pašam par sevi. Pašam tai ticēt, un pašam no tās mirt.
Mācība „par sievietes dabu“ ir kaut kas līdzvērtīgs pašsadedzināšanās sektas ideoloģijai, izplatītai publiski akceptētā formā. Mācība, kur ir tik maz lielo vērtību no seno domātāju darbiem, kā „tikums“, „draudzība“, „patiesība“, bet daudz „mīlestības“ (ar to aizvietojot jebkuru citu vārdu), daudz erotikas, laipnības un maiguma. Vieglas naudiņas, ar ko nopirkt to pašu pretī, otrajā plānā lēnām veidojot milzīgus ciešanu un izmisuma krājumus.

Bet to otro plānu nemaz tik viegli nevar pamanīt, jo šī mācība jau it kā ir par to, kā nedarīt sev pāri. Palutini sevi (lielāko daļu laika, jo tu esi tā vērta), atļaujies vairāk (piešuj apģērbam kaut ko interesantu), esi radoša (raksti izplūdušus, nestrukturētus tekstiņus par attiecībām, apglezno zīdu), esi personība, ņem no dzīves, ko vēlies (paskaties „Seksu un Lielpilsētu“, kā tas jādara). Dusmojies šādi: skrāpē ar nadziņiem viņa mugurā, vēlams dzimumakta laikā (tas piešķirs arī tādu asumiņu). Atriebies viņam, piedzeroties un pārguļot ar visiem pārējiem. Kad pāriet skaistums, mēs vairs nezinām, kas tev jādara, tāpēc dzīvo pati. Proti, izskaties pēc indīgas vai depresijas sagrauztas stervas, pēc tādas, kuras mēdz saukt par „nedabūjušām“, mokies neglītās ļaunuma lēkmēs, katrā vārdā ietver pāridarījuma sajūtu, kas kļūst jo dienas jo lielāka, jo ar tavu maiguma naudiņu vairs nepietiek, lai tevi saprastu.
Atvaļinājumā izlasīju pusi no viena latviešu romāniņa, par kuru pirms pāris gadiem runāja, ka tas savā atklātajā erotikā pārspēj jebko, kas līdz šim uzrakstīts latviešu literatūrā. Kaut kas, ko vajadzētu izlasīt vīriešiem, lai uzzinātu par sievietes pasauli, kas viņiem allaž paliek apslēpta. Es domāju savādāk – tas, kas tur ierakstīts iekšā, nav nedz erotika, nedz noslēpums, bet jau minētā mācība „Par sievietes dabu“ tās bīstamākajā formā. Tieši tas, ko ko par mani gudrāki cilvēki mēdz saukt par patriarhālās vai šovinistiskās sabiedrības dizāsteru, šausminošu mutāciju. Tas, ko vīrieši arī vēlas dzirdēt. Kaut kas pašapziņu glāstošs, vienlaikus – derdzīgs savā jēlumā un uzbudinošs bezpalīdzībā. Tas, kā dēļ gribas to pelīti sargāt un tīt kažokādās, gruzīties par to, ka nepietiek naudas, bet citreiz gribas to kuci vispirms izdrāzt uz biljarda galda un pēc tam kārtīgi piekaut.
Es nezinu, vai bez sporta un fiziskā darba ir kāda joma, kur ir pamats izmantot dzimumu kā attaisnojumu savam tizlumam. Neviens nav tik vājš un trausls kā iedomājas, un šis maigums, tā patiesībā ir šausmīga agresija, tā ir prasība norēķināties ar to pašu pretī, bet tas nav iespējams, jo viss, par laimi, ir citādi iekārtots. Daudz godīgāk un racionālāk. Tāpēc šī mācība „Par sievietes dabu“ arī ir bumba ar laika degli, jo maigums ilgstoši nedarbojas kā arguments. Tā ir odziņa. Kaut kas ekskluzīvs un taupāms, kā kokaīns, kas, nepareizi lietots, kļūst par postošu spēku, finansiāli un emocionāli. Paskatieties kādreiz histērijā izvirdušas sievietes acīs. Paskatieties pamestas sievietes acīs. Sapratīsiet, ko es vēlos ar to teikt.

Man visu laiku ir ausīs tie vārdi no Ebreju vēstules Bībelē, kurus dzirdot man vienmēr uz piņņu ir parāvis, un tie vārdi ir: „vēl jūs neesat līdz asinīm pretim turējušies, cīnīdamies pret grēku“. Lai arī man nepatīk paradums attiecināt Bībeles teicienus citā kontekstā, tomēr liekas – tāda ir pasaule, un tā cilvēkam ir jādzīvo. Neatkarīgi no tā, ko viņš saprot ar „grēku“. Savu bailību, bezpalīdzību, pašapziņas trūkumu, jebko. Līdz asinīm un no asinīm jādzīvo, jo nav ne vīriešu ne sieviešu, un mēs esam nevis putukrējumā, bet karā. Dziržat, ne vīriešu, ne sieviešu, un mēs esam karā.

Diena, 2005. gada 29. oktobrī

Nekārtības dēļ

2006-08-29T08:39:46Z

Man ir žēl tā badainā autsaidera, kas te saraksta visas manas slejas, dzejoļus un interneta dienasgrāmatas. Nekad viņš nekad nedabūs paēst vai siltu cilvēku pasmaržot. Vienmēr lēkās un žākstīsies kā ciema muļķis, vienmēr tramīgām acīm un stulbiem jokiem, nekad viņš neiedzers, nekļūs priecīgs un kluss. Nekad viņš neuzmetīsies jums par paziņu, sabiedriskā vietā neķers aiz pogas un nejautās “kā iet” un “kā tur tas pēdējais projekts izgāja”; tā vietā viņš vienmēr būs izmisis un nepārliecināts, un tas viss - nekārtības dēļ.

Neko nevarēs padarīt ar savām mājām, kas lēnām, bet nepārtraukti noārdās. Labi, par virtuvi nerunāsim. Atkal jau ledusskapis ar kaut ko vecu pilns, smird un tek. Kaķīša kaste un grīda ap to, nomētājušās sausas kakas, ar kurām viņš mēdz spēlēties pa koridoru, miskastes maisi stūrī, līķa smaka, kas nāk no pelnutrauka. Istaba, kas dzīvo kaut kādu nesaprotamu dzīvi, visu – viņam par sliktu.

Nē, ne jau tiešā nozīmē, bet kā ideja. Doma par iznīcību un pūšanu, kas spiežas iekšā viņa trauslajā, jau tā nekad nepaēdušajā pasaulē. Viens div, viņš attopas pēc klusās pārdomās aizvadīta laika, un skat – septiņas pustukšas kafijas krūzes ar pelējumu apkārt sastājušās, zied. Kā zilis zieds un tik. Un tas bumbieru – ābolu grozs, ko es tikko viņam atvedu no laukiem. Mazās mušiņas griežas apkārt, grābdamies pēc rožābola (cik skaists vārds!), kaut kādā šķidrā putrā ieķeries. Faktūras viņam principā netraucē, es jau teicu, bet tās pārvēršas arī citās, grūtāk sataustāmās un faktiski nesatīrāmās struktūrās. Piemēram, vasara šobrīd, veca un novāļāta. Trepju telpas un vārtrūmes piepilda sviedru smaka; nevis tā uzbudinošā svaigo sviedru smaka, bet otra, elpu cērtošā (citi saka, ka tās ir iedomas, bet šī smaka nav sajaucama ne ar ko citu),. Zālīte saputējusi, suņu un cilvēku piečurāta, kopā ar vīstošu nātru teju cilvēcisko aromātu. Visa netīrība, ko es saražoju, dzīvodama viņam apkārt.

Viņam trūkst spēka nepārtraukti likvidēt sabrukuma un nekārtības radītās sekas domu pasaulē – tas arī nav cilvēka cienīgs uzdevums. Visādi A4 izmēra papīri, vizītkartes izmēra lapiņas, pazudušās lietas. Kodi un pastkastīšu atslēgas. Desktops, kas pārblīvēts dokumentu ikonām, dokumentu, kuru svarīgumu vairs nav iespējams noteikt, kuru izcelsme ir aizmirsta kaut kad pirms ēras. Un vecais puķūdens vīna pudelē. Šo ziedu mums kāds uzdāvināja dzimšanas dienā (kas bija vairāk kā pirms mēneša), tagad tas dzen saknes. Dzīvs, tik nežēlīgi dzīvs un smirdīgs. Kā citi cilvēki vispār dzīvo? Vai visiem ir nepieciešams tik šausmīgs sasprindzinājums, lai nesasmērētos?

Lai tas viss neienāktu iekšā, sazarojoties līdz bezgalībai, sajaucoties, izzūdot, parādoties nepareizās vietās, liekot skraidīt turp, tad atkal atpakaļ, entropija, kas rada bezjēdzīgu enerģijas patēriņu. Nekad viņš nevar pat normāli pateikt tādas lietas, kā “viss riebjas”, vai “visu pamest”, jo līdzko vēlies “pamest”, “viss” sazarojas nesadalāmās un nepametamās daļiņās, arī piemēram “riebjas cilvēki” mēdz kļūt atsevišķs un mīlams, turklāt, nedod Dievs, ja “visi lohi” piepeši pieprasa paskaidrojumus, vai “es taču neesmu normāls” piesienas ar normalitātes definīciju un kļūst galīgi nepārskatāms, neaptverams. Nepasakāms. Uz kā lai viņš nostājas? Uz kārtības, kas man jārada savā istabā? Bet kārtību kopumā nav iespējams radīt, vienmēr paliks kāds aizmetnītis, no kura tas viss atkal izpletīsies un ievīs savos gaļīgajos, neglītajos tīklos.

Atceros kādu spilgtu epizodi no agras bērnības – vecāmāte ar savu māsu mums laukos strīdas, kura mazgās traukus, bet nevis tā, kā es ar savējo māsu, bet gluži pretēji – par tiesībām traukus mazgāt, nevis nemazgāt. Toreiz tāda mēroga pašdestrukcija man nebija skaidra. Šobrīd kaut kā ir. Viņš saka, ka es tā esmu, ka es vienkārši tāda esmu, un mēdz izsaukties: “es tev neesmu vajadzīgs, varbūt pat traucēju” . Es viņam saku to pašu, vainoju sevi, saucu sevi par mazo lepras perēklīti uz eņģeļa sejas. Nē, mīlulīt, tās mums nav magoņu sēkliņas, bet aizsprostojošās poras, arī erekcija faktiski nekad nav piestāvējusi pie sejas. Tā mēs ņemamies, viens grūžam uz otru tiesības dzīvot, tā, it kā tās mums patiešām nebūtu vajadzīgas, un tas viss - nekārtības dēļ.

Diena, 2006. gada 30.augusts

Atgriežoties

2006-08-08T11:04:56Z

Labrīt, man šorīt grūti. Parastā tipa pēcatvaļinājuma, pirmstraumatiskais. Tas vecais Mārtina Īdena sindroms, kas parasti piemeklē atgriežoties. Atklāsme, ka nekad dzīvē neesi bijis gudrāks kā savos jau septiņreiz noliegtajos 14-16, t.s. vēnu griešanas vecumā, kad nomocīja tas, ka nekā nav. Trūkstoši locekļi, neatbildēti jautājumi, trūkstošais pats.
Jums nav gadījies aizdomāties, ka visa šī slavētā sociālā aizsardzība, kas izcēlās līdz ar divdesmito gadsimtu – atvaļinājumi, pensijas, bērnu pieskaitīšana cilvēkiem – vispār nevienam nav gājusi labumā? Mānām tikai paši savus darba devējus, priecīgos, kas cer, ka cilvēks atgriezīsies spēkus uzkrājis, dzirksteļojošs, čakls un iespaidu pilns. Man, piemēram, atgriežoties viss ir gluži pretēji, turklāt nekādu iespaidu vispār nav. Ceļojot man jau sen nav nekādu ārēju iespaidu, ar mokām saņemos pastāstīt kaut kādsu faktus un notikumus, citādi jau neviens vairs nedraudzēsies, neteiks, ka es esmu interesants cilvēks. Bet tā, pati no sevis nevaru īsti atcerēties, kur biju, ko redzēju, atceros tikai, kā jutos un ko izdomāju. Bet kam tad tas der un kuru tad interesē. Ja nav filozofa ambīciju un dotību, tas ir slikts materiāls, sanāk vien tas, ko kāds atvaļinājumā sastapts cittautu tulkotājs nosauca par latviešu sieviešu prozai raksturīgu ziemeļniecisko introversiju, vārdusakot, kaut kas tāds, ko pašam ir baigi interesanti rakstīt, bet nevienam nav interesanti lasīt.
Vārdsakot, atbraucu un iegruzījos. Nebiju jau nekur tālu, tepat, Ventspilī, bet laikam nav starpības, kurp un uz cik ilgu laiku braukt, nekur nedrīkst braukt, ja nemāk atgriezties tāds, kādu tevi gaida atpakaļ, proti, tāds pats. Es parasti atgriežos pilnīgi cita. Tas, protams, drīz pāriet, bet kādu laiku ir grūti pierast pie tās otras meitenes dzīves, to vien gribas kā ļauties tālā pagātnē atstātām un ļoti vienkāršām pārdomām par savas dzīves jēgu. Un meklēt vainīgos.
Atgriežoties allaž vainoju kaut ko nekonkrētu, piemēram, šo pilsētu. Vainojot kaut ko konkrētu, piemēram, naudu un savu istabu, var viegli atrauties pa seju. Labāk padomāt par pilsētu kā sakaltušu ķīmisko netīrumu, kas pielipis pie ādas. Es vispār neesmu netīrīga, bet, redziet, te jau viss ir pārāk hlorēts, lai spētu nomazgāties. Viss sahlorēts uz vienu roku, kā upes, tā lietus un ūdens no vadiem. Varētu kāpt Jordānā, ja nebūtu tās naudas un savas istabas, ja pārāk tālu jau nebūtu aizgājusi no upmalas, aizmirsusi brīdi, kad tas bija dzīvības un nāves jautājums, nevis ekskluzīvs identitātes piekariņš. Ak, šie patiesības mirkļi, piepeši iegūstot to distanci, kas nepieciešama, lai varētu salīdzināt sevi ar to, kur jābūt rīt no rīta plkst. 9.30. Visa tā laime, kas šeit piedzīvota iepriekš, atgriežoties izskatās pēc neirozes, briedums – pēc adaptācijas, smalki apgūtas prasmes pilnvērtīgi dzīvot ar trūkstošiem locekļiem un neatbildētiem jautājumiem. Gadu pēc gada, kādā augusta svētdienas vakarā, izkāpjot no automašīnas, lidmašīnas, vilciena, līdz ar pirmajiem hlorētā gaisa malkiem kaut kur izplatījumā piepeši iesmeldzas tavi trūkstošie locekļi un ķermeni krampjos saliec ar labām domiņām nekādi neaizdzenamas fantomsāpes. Parastā tipa, pirmstraumatiskās.
Pirms traumas, kas nekad neseko, jo pāris dieniņas, un esi visā atkal ieaudzis kā tāda māte bērzā, vai kur viņa tur ieauga (K. Skalbe, “Dvēseļu mežs”). Nesen izlasīju kāda cilvēka interneta dienasgrāmatā šādu ierakstu: “Nu tā, pirmdiena gandrīz cauri. Var sākt gaidīt otrdienu. Apbrīnojami...” – tāda noraustīšanās nevienam nekaitējošā pašironijā, bez vēlmes kaut ko mainīt. Vai noraustīšanās skaudībā, kas traucē vien pašam. Agrāk brīnījos par tiem, kas visur iekomentē kaut ko līdzīgu kā, piemēram, zem Paula Bankovska pēdējās slejas Kultūras dienā viens iekomentējis: “autoram skauž pilnīgi viss, kas apkārt ap viņu notiek”. Man allaž ir licies, ka šāda tipa komentētājiem trūkst elementāras loģikas, jo nav svarīga nedz raksta tēma, nedz tonis, secinājums allaž ir, ka autoram skauž. Bet tagad pēkšņi sapratu, autoriem tiešām skauž. Skauž melns uz balta, aizdomās par kādu pasauli, kur viss apkārt notiek, vai, drīzāk, bērna ticībā, ka vispār ir kaut kas, kas notiek. Es šobrīd nevaru atcerēties neko, kas būtu noticis ārpus 14-16 vai tam ekvivalenta vēnu griešanas stāvokļa. Pēc brīža, kad beidzās degviela – brīnišķīgie pusaudža gadu mazvērtības kompleksi, lielākais no spēkiem, kas var mironi no gultas piecelt, mucai spundi ārā spert, vārdsakot, izraisīt kaut ko, kas notiek, pa īsto. To, ko tu pats dzīvo, nevis reflektē, menedžējot to, kas notiek citiem vai sociāli šujoties, uzšujoties virsū kaut kam jau gatavam, kaut kādiem pro- vai anti- gejiem, vai kam citam no ziņu aģentūru lentām.
Kā gan iespējams atšķirt vienu no otra, īstus notikumus no neīstiem, dzīvošanu no reflektēšanas, jūs jautāsiet. Tas, protams, nav iespējams, ja jums nav 14-16. Ja nu vienīgi atgriežoties.

Diena, 2006. gada 9. augusts

agnese @ 2006-08-06T22:42:00

2006-08-06T19:42:40Z

eu, nu kas ir, tagad, kad pēkšņi vajag pažēloties, tad ciba neiet, ne.

Par lietām kopumā

2006-07-19T07:43:02Z

Nekas interesants vai simptomātisks ar mani pašu nenotika. Gaidīju līdz pēdējam brīdim, līdz vēlam otrdienas pusdienlaikam, joprojām nenotika. Tādēļ nolēmu pievērsties otrās šķiras tēmām, proti, lietām kopumā.

Vispārīgā tēma, kas mani satrauc ik dienu, ir problēmas un problemātikas pretnostatījums. Proti, nespēju izprast cilvēkus, kas bez mitas izsakās par lietām kopumā, īpaši, par tām sašūtot. Es šeit runāju par mēģinājumu man uzspiest kaut kādu vienošanos par it kā vispārzināmu vērtējumu jautājumos "mūsdienu jaunatne", "visi, kas ir pie varas", un, jo īpaši pēdējā laikā, "oficiālā kultūras vide" un "literatūra tās tradicionālajā izpratnē". Jo šādām lietām ir manam raupjajam prātam pārlieku smalka esamība. Ja vēl varētu mēģināt šo esamību konkretizēt vai apgāzt gudrās sarunās, tad nevaru saprast, kā var sašust par sliktām īpašībām, kas piemīt kam tādam, kas, visticamāk, nedz eksistē, nedz iemieso šādas īpašības.

Ienīst to, ko nemaz nevar zināt, ir kaut kādā ziņā radošs naids, jo rada to, pret ko vēršas. Teiksim, bija nesen tāds gadījums. Dažiem jauniem džekiem neiedeva naudu vai kaut kā citādi sāpināja, nenovērtēja krutumu, un viņi piepeši sāka principiāli iebilst pret "literatūru tās tradicionālajā izpausmē" un "oficiālo kultūras vidi", divām lietām, ko paši uz vietas izdomāja. Nu labi, varbūt jau pirms viņiem izdomāja kaut kādi demagogi, cilvēki, kam patīk gudri izklausīties, ne jau nu krietni literatūras rakstītāji vai lasītāji. Jo kurš sevi cienošs mākslinieks teiks, ka nodarbojas ar literatūru vai mākslu tās "tradicionālajā izpausmē" un pieder "oficiālajai kultūras videi". Skaidrs, ka neviens, jo savrupstāvēšana māksliniekam ir ontoloģisks jautājums, būt "radošam" jau ietver pašam sava ceļa meklēšanu. Jautājums ir — kāds tad ir skatpunkts, kas jāieņem šo caurspīdīgo fenomenu konstatēšanai?

Otra vispārīgā lieta, kas mani satrauc, visādi, tipa, kultūras, notikumi ar daudzu cilvēku aktīvu kopdarbošanos pilnīgā bezjēgā. Bezjēgā, ja par kultūras, ņemsim konkrētāk, literatūras, jēgu uzskata kvalitatīvu tekstu. Kultūras produktu. Hepeningos un radošajās grupās bieži nav tikpat kā nekāda uzsvara uz katra produkta kvalitāti. Pirmkārt, tādēļ, ka lielākā enerģija šādos pasākumos vienmēr aiziet organizatoriska rakstura jautājumos vai koncepta paušanā masu medijiem. Otrkārt, neviens neveic nekādu atlasi un kvalitātes kontroli kaut kāda mākslai kaitīga biedriskuma vārdā, jo, kā jau teicu, savrupstāvēšana ir mākslinieka eksistences priekšnoteikums. Šādu pasākumu vērtība bieži tiek meklēta to stilīgumā (kaut kādā ātri zūdošā fikcijā) vai kopā būšanas priekā, tipa, it kā galvenais būtu nevis uzvarēt, bet piedalīties. Es nezinu, varbūt, ka esmu slikts cilvēks, bet, ja rakstu, tad nevis gribu veidot kaut kādu musturu, koncepta fragmentu, ieguldīt procesā, bet uzrakstīt visforšāko dzejoli pasaulē. Ir stulbi uz kultūru attiecināt kaut kādas modernās uzņēmējdarbības vadības teorijas ar teamwork un paviršām konceptuālām idejām visa centrā. Jo ar talantu ir tāpat kā ar bēdu — dalīts talants ir pustalants.

Pēc šādiem pasākumiem gadās dzirdēt cilvēkus pa kaktiem čukstam — vienīgais talantīgais darbs šeit bija tam un tam, vienīgais talantīgais šīs grupas dzejnieks ir tas un tas utt. Absurds ir tas, ka to cilvēki mēdz runāt tā zagšus, lai gan tieši tas ir galvenais, par ko jārunā! Pasākumu drīzāk uzskatīs par izgāzušos, ja tajā būs slikti skaņas vai higiēnas apstākļi, nevis tad, ja atnāks dzejnieki, kas nolasīs sliktus dzejoļus. Man pēdējā laikā liekas, ka tas ir drausmīgs sviests, un sevi cienošam literātam vai māksliniekam pārāk daudz nevajadzētu piedalīties tajos projektos un tematiskajos pasākumos. Labāk tur bezjēdzīgi notusēto laiku izlietot, lai vienatnē padomātu, pabīdītu pašam savas lietas. Nav jau te nekāda "ja nekur neiesi, tad tevi nepamanīs" Ņujorka vai Londona.

Sanāca kaut kā abstrakti izteikties, jo negribējās saukt neko vārdā vai atklāti pateikt, ka projekti sūkā. Par ko tad sevi arī no sirds nicinu vai arī nē, jo kas tad tur īpašs — atzīties, ka arī man ir diezgan patīkami saņemt piedāvājumus. Kad es atjēgšos, ka šos piedāvājumus saņemu tāpēc, ka esmu foršs cilvēks un man piekārta mazā birciņa "dzejnieks". Nevis tādēļ, ka kāds būtu izlasījis kādu manu dzejoli. Vo, jau atjēdzos.

Tā, lūk, izrunājos ar jums par lietām kopumā. Tas tikai tāpēc, ka nekas svarīgs ar mani pašu nenotika. Nākamreiz noteikti būs interesantāk, jo pie apvāršņa gaida svarīgākie notikumi Latvijas literatūrā šobrīd, proti, man pēc trim dienām sākas atvaļinājums, un šonedēļ man būs dzimšanas diena, paliks 25 gadi (paldies, paldies).

Diena, 2006. gada 19.jūlijs

Parole: Jāņi

2006-06-26T21:47:00Z

Man pirms Jāņiem sanāca parunāties ar dažiem cilvēkiem, kam svētki kopumā riebjas. Arī Ziemassvētki, Lieldienas, Jaungads, pašu dzimšanas dienas un vārdadienas, riebjas. Tāda teju vai agresija, svētki – tas ir pē, kaka. Domāju, ka tas ir saistīts ar šo dažu cilvēku vispārējo nicinājumu pret “masu kultūru”. Tas pats riebums, kas dažiem mēdz būt pret sieviešu žurnāliem, patriotismu un snovbordu. To, kas saistīts ar jebkādu simboliem pārpilnu patosu. Kaut kā sanācis, ka pazīstu diezgan daudz tādu cilvēku.

Man pašai tā laikam nav. Iespējams, tādēļ, ka bērnībā vecāki mācēja sarīkot svētkus, kurus gaidīt. Ziemassvētkos pārģērbties par vecīšiem un ākstīties, likt mācīties pantiņus un drebošām rokām spēlēt īpaši sagatavotus skaņdarbus uz klavierēm. Aplaudēt. Arī Jāņos, laukos, visu izgreznot ar meijām, iet pļavā pīt vainagus, sacerēt apdziedāšanās dziesmas draugiem un radiem, darīt alu, siet sieru. Gaidīt ciemiņus. Zināt kā, ja visu vasaru dzīvojies tālu laukos, citi cilvēki, īpaši bērni ir liels deficīts. Visbiežāk atbrauca vecāku draugi, kuriem bija bērns Mārtiņš, citreiz vēl mammas draudzenes kam bija bērni Raimonds un Armands. Tad mēs gājām naktī pa brikšņiem, meklējām arī papardes ziedu kura pārnesto nozīmi, protams, nesapratām, un kad sešgadīgi, rokās sadevušies, nācām no meža ar atrasto ziedu (kaut kādu rasaspodiņu) un lepnumu, lielie laida vaļā lauvas rēcienu. Viengad atkal pārģērbāmies par raganām un velniem, nozagām lielajiem mantas, mašīnas atslēgas, naudas makus, vieniem radiem arī sīko nozagām. Tad es atplēsu kreveli no kājas, lai dabūtu asinis un ar tām rakstījām uz nokvēpināta kartona: JA GRIBAT ATPAKAĻ SAVAS MANTAS, NĀCIET UZ RAGANU AKMENI. NĀCIET BEZ IEROČIEM, CITĀDI BŪS SLIKTI. RAGANAS. Un tad viņi visi atnāca, dziļi mežā, tur bija tas sīkais piesiets pie koka un pierunās nepiņņāt, un mēs visi, nosmērējušies sodrējiem un apkārušies ar jāņu zālēm, lecām riņķī un briesmīgi kliedzām. Tas viss bija ļoti forši.
Arī tagad, kad tas vairs nav aktuāli, kad iestājies vispārējs nogurums un vēlme klusēt, nevis rīkot svētkus, tas nepazūd. Tāpēc ir nevis ir dusmas uz Jāņiem, bet nožēla par nespēju tiem atbilst. Par nespēju aizrauties, gaidīt, priecāties, vēlēties.

Un galīgi nemāku saistīt Jāņus un Ziemassvētkus ar masu kultūru. Ņirgāties par folkloristiem, pat par šašlicistiem nevaru paņirgt. Jo tas viss, tā jau ir tikai sekundāra pazīme. Var jau būt, ka ir kāds cilvēks, kas nesaprot, ka Ziemassvētku dāvanas, Statoilā pirktās grila ogles un īpašās atlaides šašliku gaļai ir simbols, kods, un no sirds to visu mīl. Kāds, kurš apstājas pie šīm parolēm kā fetišiem, un svētkus svin tikai pats aiz savas muļķības. Nezinu, man, ir vienalga par muļķiem. Mani interesē tas, kas manā sirdī atsaucas uz šo kodu. Kā cilvēki, paejot bērnībai, spēj pārtulkot Jāņus jaunā valodā, vai arī – nespēj, pazūd tulkojumā, un tādēļ – godīgi nepiedalās. Pārtulkošana ir obligāta “dzīves pa īstam” pazīme. Tas, protams, nesaskan ar visu postmoderno ironiju un tādām lietām, bet es šeit, pārmaiņas pēc, par dzīvi gribēju parunāt.

Par to, ka nav jābūt kaut kādam pseido-neo-folkloristam, vai bērnības sentimenta fetišistam, ultranacionālistam vai citam, ko noteiktas aprindas naivā patosa dēļ sauc par muļķiem. Katrs atbild pats par saviem svētkiem un sentimentiem, par to saprašanu atbilstoši savai mentālajai kapacitātei, un atsaukšanos uz šo kodu savā personiskajā, dziļajā veidā. Bet pirms tam, protams, jāsaprot, ka tas viss ir tikai kods. Es daudz ko no tā, kas notiek, nesaprotu, bet, teiksim, zinu, kā šo valsti var mīlēt kā ģimeni, dabu - kā miera apsolījumu, Dievu – kā iemeslu būt, un ne jau tas ir tas, par ko vajag smieties. Smieties vajag par muļķiem, kas nesaprot. Kas, apkārušies parolēm un simboliem kā grabuļiem, iet, benzīntankā pirktās grila ogles kabatā klaudzinādami.

Lai gan, ja godīgi, es domāju, ka tādu “muļķu” ir maz. Varbūt, pat nav neviena, un šī šķira ir vienkārši izdomāta dažu bēdīgu cilvēku dusmu un vienaldzības attaisnojumam.

Diena, 2006. gada 28. jūnijā

Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili

2006-06-06T08:19:17Z

Es te vienu rītu biju aizgājusi uz kafejnīcu, kur neiet mani stilīgie draugi un paziņas, gribēju viena pati paēst un pamācīties. Ēst sanāca, mācīties – nē, jo bija atnākuši interesanti cilvēki, un man bija uz viņiem jāskatās. No vienas puses, kas tur interesants – ar maukām un ārzemniekiem pilna Rīga. Ievērības cienīgi ir, ja šie ārzemnieki ar maukām draudzīgi atnāk brokastīs. Jo brokastīs ar maukām parasti nāk tikai filmās un grāmatās.

Tie pavisam bija četri, un abas tantes, kā es šeit stāvu, bija maukas, turklāt, ne no lētā gala. Smalciņas, koptas, gadu trīsdesmit vecas, lieliski sakārtotiem matiem, viegli pārspīlētu kosmētiku un smaržām, bet ne līdz vulgaritātei. Tāpat bija ar viņu apģērbiem – izaicinoši, bet dārgi un gaumīgi, vienlaikus atsedzoši un intriģējoši. Vienai bija pliks vēders, brūns un ļoti skaists, kājās – zempapēžu kurpes. (Ja mauka staigā ar zempapēžu kurpēm, tas noteikti ir augstākais līmenis.) Otrai bija mežģīņu krekliņš, cauri redzams mežģīņu krūšturis, augstu paceltas krūtis. Uz katra tievā brūnā pirkstiņa pa zelta gredzentiņam. Īsi, manikirēti nadziņi. Glītas, mazu, viltīgu lapsiņu sejas, šauras acis, liela mute. Uzvedība – draiska un neuzbāzīga, pārdomāta. Pieklusināti smejas, pielaiko viena otras saulesbrilles, salīdzina smaržas. Un ļoti labi runā angliski.

Bet tas, kas mani vienmēr stipri izbrīna, lūkojoties uz sekstūristiem Rīgas ielās, ir viņu acīmredzamais krietnums. Par itāļiem nerunāju, tie jau piedzimstot izskatās viltīgi. Bet briti, atļukušajām ausīm, pārsteigtā bērna skatienu, godīgumu sejā un kustībās, un totālo šarma trūkumu. Tas laikam bija vēl hokeja čempionāta laikā. Viņi izskatījās pēc sirdsšķīstiem ļaudīm, kas pēc darba iegriežas izdzert kausu alus tuvējā krodziņā un apspriež vakardienas futbola spēles rezultātus. Viens bija milzīga auguma, paresns, rudiem matiem un iepliku galvvidu, otrs – treniņtērpā, ap krustiem un vidukli virs treniņjakas notinis elastīgo saiti. Līdz provinciālismam funkcionālais ārējais tēls ir otra lieta, kas nodod ārzemnieku Rīgā. Tie abi labsirdīgi ieinteresētām izteiksmēm mēģināja sekot līdzi meiteņu sarunai, lūkojās tajā pašā brošūriņā ko šķirstīja viņas. Uzdeva dažādus jautājumus, noteikti līdzīgus kā vienā filmā par Latvijas meiteņu kāstingu pornofilmai, kur režisors visām meitenēm, jau izģērbtām, jautāja, kur viņas mācās, un kas grib būt nākotnē. Uz meiteņu atbildēm režisors reaģēja ar izbrīnu un labvēlību, kā arī novēlēja visām panākumus.

Latvijā neveiklas manieres uzreiz nodod muļķus un jefiņus, tāpēc visi zina, kam vajag darīt pāri. Mūs vienkārši citādi audzina. Bet ārzemēs viņus netrenē elegancē un vieglā nevērībā, tur iemāca tikai viena veida manieres – kā izskatīties pēc laba cilvēka, pielietojot ieinteresētības un naivuma metodi sociālajās attiecībās. Turklāt, ne jau tikai trūcīgajiem Ryanair vecpuišiem tas ir raksturīgi! Arī māksliniekiem, biznesmeņiem un akadēmisko aprindu pārstāvjiem! To jau vispār nevar izturēt, vismaz es nē! Citi gan, aizbraucot uz ārzemēm, mēdz atgriezties sajūsmā par to, cik cilvēki tur ir draudzīgi un pieklājīgi, bet, nu labi, tā jau ir cita saruna.

Varbūt pēc šādas atkāpes ir saprotamāka piedzīvotās situācijas paradoksalitāte: tādi dūdieviņi ar maukām atnākuši! Turklāt, ar kādām! Tādām, ar kurām pat deputātam nebūtu kauns uz operu iet! Viscaur pirmšķirīgām un greznām, smalku manieru pārzinātājām, kas nekad nesmiesies par skaļu, un nesmēķēs, ja nesmēķēs klients! Vai viņi spēj šo profesionalitāti novērtēt? Diez vai, drīzāk viņi gultā ir bezpalīdzīgi, kā zīdaiņi, ikreiz no jauna izbrīnīti paši par savu erekciju, un skatās uz skaistajām meitenēm kā uz Dieva dāvanām, tieši tāpat kā uz savu kaimiņu meiteni, kas šobrīd attēlota uz braukājošās “Kalnozols” reklāmas. Kad viņa paņem mutē, viņš nezina, kur likt drebošās rokas un neveikli glāsta viņas matus, teikdams: mazā, ak Dievs!, cik tu esi skaista! cik tu esi tik laba, mazā! Un tad mazā, stiegrainā zebiekste vienā lēcienā uzspurdz pār brita vēderu kā ozola siekstu, uztupjas virspusē un ņemas dzirksteļodama, vieglums, smaids un precīza tehnika, daži paņēmieni, par kuriem viņš pat nav dzirdējis, un beigās milzīgais un neveiklais nabags guļ kā bluķis, smagi elsodams, vienlaikus priecājoties un kaunoties, aizmieg un krāc viņai blakus, kamēr viņa atjauno kosmētiku un iet dušā, iesmaržojas, lai no rīta pamostos jau skaista.

Viņš pamostas un izliekas, it kā nekas nebūtu bijis, it kā viņš būtu visu laiku barojis bērnus labdarības virtuvē, mācījis cilvēkus pasaulē atvērties gaišam priekam. Un tad viņš, un viņa biedrs, kas naktī blakus istabā ir darījis tos pašus kauna darbus ar otru meiteni, nāk godīgās brokastīs uz kafejnīcu, kur neiet mani stilīgie draugi un paziņas, kur es gribu viena pati paēst un pamācīties, bet nesanāk, jo atnākuši Toms, Robs, Maša un Ļena un kopā skatās Vecrīgas karti, jo pēc brokastīm viņi kopā dosies aplūkot vēsturiskās vietas, un mājās atvedīs fotogrāfiju, kur stāv smaidoši un sārti uz Operas nama fona, gādīgi aplikuši roku ap pleciem mazajai, dārgajai sievietei.

Nešaubos, ka mirklī, kad Maša un Ļena piestāda rēķinu par divām kopā pavadītām diennaktīm, Toma un Roba sirsniņā kaut kas iedrebas un aizlūst, it kā viņus būtu nodevis draugs.

Diena, 2006. gada 7. jūnijā

Kur pavasars?

2006-05-16T08:23:15Z

Nu, ko, mīļie brāļi un māsas iekš Latvijas izglītības sistēmas. Kur saules dziesma, kur spārnotais gars?/ Kur maldu liesma, kur pavasars?* Atkal jauns pavasaris, kas uz mums neattiecas?

Visi manas dzīves pavasari, kopš vispār sāku par gadalaikiem domāt sentimentālās kategorijās, ir bijuši tieši šādi. Sajūta, ka tu neesi pelnījis ne šīs ievas, ne siltos lietus, arī iemīlēties neesi pelnījis, jo pamatā esi slikts cilvēks, kas nepilda solījumus, neplāno laiku, un neattaisno nekādas cerības. Nu labi, nevis neattaisno, bet tūliņ neattaisnos.

Liecības, pamatskolas eksāmeni, vidusskolas eksāmeni. Augstskolas gada projekti un kursa darbi. Un tagad – tas diplomdarbs. Konkrēti man – pēdējos trīs gadus. Ar katru dienu top tumšāks prāts/ Un tu arvienu vēl neatnāc.

Tāds furunkulīts galvā, šaubu, baiļu un kauna mudžeklis. Ļaundabīgs audzējs, kas pārņēmis manas dzīves pavasarus. Negulētās naktis, kas atņem sejas ādai spirgtumu, acīm mirdzumu. Es acīmredzami novecoju tieši pavasaros. Kur mīlestība, kur dedzība?/ Kur sapņi, kur griba, kur jaunība?

Visi man apkārt, kā ņirgādamies, lasa un atstāsta Umberto Eko grāmatu “Kā uzrakstīt diplomdarbu”. Atstāsta dažādas tēzes, piemēram, ka seši mēneši ir minimālais laiks normāla diplomdarba uzrakstīšanai. Un to, cik viegli ir izskatīties par muļķi, paņemot pārāk plašu tematu. Es vienmēr esmu paņēmusi pārāk plašus tematus, faktiski jau piedzimstot izvēlējos tematu, ko nespēju aptvert.

Signe Mežinska Umberto Eko grāmatas ievadā raksta, ka šī grāmata runā par to, “kā no ierindas studenta kļūt par intelektuāli”. Patiesībā šī grāmata drīzāk runā par to, kā nekad nekļūt par nekādu nolādētu intelektuāli, jo tajā galvenokārt ir teikts, ka intelektuālis sanāk no studenta, kurš godprātīgi plāno, analizē, sistemātiski būvē struktūras. Konsultējas, pārstrādā, uzlabo. Sakārto atsauces, citē no pirmavota. Pārdomā literatūras izvēli. Tas ir īsts cilvēks. Pārējie lai neiedomājas, ka pelnījuši šo pavasari.

Un nedomājiet te smiet. Es runāju par nopietnu eksistenciālu krīzi, Pavasaris pienāk ar pilnīgu paštēla sadrumstalošanos, ledus kūst, viss zem kājām šķobās. Tu necel telefonu, tu nezini ko teikt. Tu nespēj atbildēt uz jautājumu “kā iet”. Tu nevienu neapsveic dzimšanas dienā un vārda dienā. Tu vairs nezini, kā uzvesties. Īpaši, runājot ar mācībspēkiem. Katedru vadītājiem un prorektoriem, darba vadītājiem, studiju daļas vadītājiem. Bibliotekāriem. It kā jau ir tas vecums, kad varētu šo gudro cilvēku priekšā nākt paceltu galvu, ne kā nokaunējies skolnieciņš. It kā tev vajadzētu arī uzvesties pašpārliecināti, godprātīgi, zināt savu vietu, nevis “skolotāja nāk, bēgam”!

Jo ir taču citu cilvēku nopietnā attieksme pret tevi starp pavasariem. Darba attiecības. Bankas kredīti. Kaut kāda reputācija, kaut kāds statuss.

Bet, lai varētu uzvesties kā nopietns cilvēks ar rāmu pašapziņu, būtu vajadzējis jāsāk laicīgi. Vai arī vispār nebūtu jādara. Vai nu gribi un izdari, vai negribi un nedari. Nevis te pinies prāta cilpās un gruzies. Nevis krāj pusstundas, par kurām tu esi mūžīgi atlicis visa uzsākšanu. Pusstundīgos kauna traipus, plēksnes un kārtas uz savas mazās, melnās sirsniņas. Dari vai nedari, izvēlies. Nevis ikreiz nāc kā pazudušais dēls, nokārtu galvu, tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu; pieņem mani par vienu no saviem algādžiem. Liec man kaut vai četri, tēvs. Pieņem mani kaut vai maksas grupā.

Un tie tēvi, viņi jau arī labie, skaidrs, ka viņiem tas viss jau sen piegriezies. Jau kuro gadu, ap šo laiku. Jau kurais students. Jau kurais dators, kas uzkāries pēdējā brīdī. Varējāt jau domāt laicīgāk. Nē, tas diemžēl vairs nav iespējams. Nē. Biju nesen augstskolas “Turība” bibliotēkā, arī tur visu par mani jau zināja. Nē, nevaram jums dot šo grāmatu. Tā ir ļoti dārga grāmata. Iepriekšējo reizi mēs jums ticējām, bet jūs atnesāt veselu nedēļu vēlāk. – Es varu samaksāt! – Nē, mums darba laiks beidzas. – Es paspēšu! – Nezinu, nezinu... Un neatstājiet tik bezatbildīgi savas mantas šeit, kad ejat ārā. Kas tad tā atstāj savas mantas.

Biju arī aizgājusi uz LU Sociālo zinātņu fakultātes bibliotēku, gāju cauri garam gaitenim. Un redzēju, kā viena meitene pie durvīm, kur bija rakstīts Dr. paed. prof. Žaneta Ozoliņa klausījās, piespiedusi ausi. Kad biju jau pienākusi tuvāk, viņa apņēmīgi pagriezās pret durvīm, pārmeta krustu, un nospieda durvju rokturi.

____________________
* Šeit un turpmāk – Dzied Jānis Sproģis. Mūzika E. Dārziņš, “Rezignācija”, teksta autors V. Plūdonis.

Diena, 2006. gada 17.maijs

Par lielām pilsētām

2006-04-04T11:23:37Z

Es tikko biju Londonā, un vēlreiz sapratu to, ka man nepatīk lielpilsētas.

Īpaši to nervu sistēmas centros, kas pie reizes ir arī neirožu sistēmu centri. Nomales vēl ir ciešamas, nomales ir nomierinātas, bet tad nav iespējams izturēt to, ka šo pilsētas nomaļu ir vairāki desmiti, un katra no tām veido savu pasauli Rīgas izmērā. Tas, ko nevaru lielpilsētās, ir nepārtrauktie informācijas apjomi, izvēles iespējas, un nepieciešamība tās apstrādāt. Šādos galējas racionalitātes brīžos neredzu atšķirību starp sevi un centrālās autobusa stacijas tablo. Neciešu sevi tādos brīžos, tikpat ļoti kā lielpilsētas. Pēc manas pārliecības cilvēks ir domāts, lai būtu miegaini smaidošs un izspūrušiem matiem.

Un metro, kā visa tā simbols. Lielpilsētu aseksuālais tango, kurā tu aizvadi pusi no pilsētas dzīves. Metro, tas ir tikpat kā nekas, augstākā iespējamā sterilitātes pakāpe, nav tur nekādas romantikas, nekādu slapju vietiņu, kā citos transporta līdzekļos. Metro parasti vispār nav jāgaida, tas pienāk tik bieži, ka atņem vietu iztēlei. Dzelzs putekļu smarža, kas iesūcas ādā. Un tas, kas notiek metro ap septiņiem no rīta, vispār nav iedomājams! Tur visi mani ievadvārdi par “neirozi” vairs nav nekādi mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi, bet apraksta realitāti. Kustība – paātrināta filma, sejas – drudžainas un atsvešinātas vienlaicīgi, traks var palikt, ja iedomājas, ka katram no šiem cilvēkiem vēl ir dzīve! Kas savukārt ietilpst vēl citu cilvēku dzīvēs, un nekas neatliek, kā sākt viņus grupēt. Un tas ir vēl sliktāk. Man ir tā, ka riebjas domāt vārdus “sabiedrība” un “subkultūra”, vispār grūti vienlaicīgi iedomāties vairāk kā vienu cilvēku. Bet tik lielās pilsētas neatstāj izvēli. Viņi ir tik daudzveidīgi un katrs kaut ko signalizē. No tā visa vienkārši iekaist acis.

Un, pilnīgi nesaprotami, lielpilsētās vienmēr veidojas kādi šausmīgas netīrības punkti, tādi “bugi”, kaut kādi “gļuki” sistēmā, kas vispār nešķiet loģiski, ņemot vērā lielpilsētu ikdienišķo obsesīvi – kompulsīvo kopšanos. Ņemsim Parīzi zem Sēnas tiltiem un alžīriešu kvartālā, Losandželosu autoostā, Londonu nomalēs uz ielām, Budapeštu un Amsterdamu pie kanāliem... Nezinu, kāpēc tas tā, bet man šo “bugu”, šo smirdošo augoņu esamība, sagādā gandarījumu, tāda “es taču sen jau to teicu!” sajūta. Jo apstiprina manu pārliecību par to, ka nav normāli pilsētām būt tik lielām, un tik daudziem cilvēkiem dzīvot kopā. Pietiek tik uz mirkli pievērt acis, norimt, kā izveidojas šausmīgs nesmukums, jo tieši tas arī ir patiesais lielpilsētas stāvoklis!

Mana draudzene, pie kuras paliku Londonā, dzīvo indusu rajonā. Viņa kopā ar otru latviešu meiteni tur ir tādas kā geto eņģeļu vietas izpildītājas. Mums agri svētdienas rītā pie durvīm zvanīja vietējās leiboristu partijas pārstāvis, kas aicināja balsot, un iedeva priekšvēlēšanu programmu, kur bija tikai viens atslēgvārds – “tīrība”. Viņi apsolīja nodrošināt tīrību, uzturēt tīrību, rūpēties par tīrību, un visu pārējo (tīrību). Likvidēt pazīmes, ka te kāds bijis, izlikties, ka, viss ir O.K, un ka nekā nav, šī nodarbošanās arī ir tā, kas nosaka lielpilsētu ritmu. Būt tādā apjomā, ka visu laiku jādarbojas un viss jākārto, lai vispār varētu paiet. Vai tas ir normāli?

Vienīgā lieta, kas mani interesē lielpilsētās, ir zemais normalitātes slieksnis. Tu tur neesi savdabis, arī būdams savdabis, tu esi kādas apakšgrupas daļa. Neviens par tevi nekad nebrīnīsies, lielpilsētā nav iespējams būt īpašam, jo šādās pilsētās ir tik daudz trako, ka tie veido atsevišķas apakšgrupas. Īpaši Amerikā, tur maršruta autobusos vienmēr puse pasažieru bija ļaunu garu apsēsti. T.i., savā nodabā neartikulēti kliedz, siekalojas, strīdas ar sevi, nesātīgi rij. Autobusa vadītāja uzrunāti, saņemas un atbild, bet pēc īsas pauzes atkal sāk neartikulēti kliegt. Un tas ir O.K., jo lielpilsēta ar savu skatienu un preču piedāvājumu nodrošina komplektiņu jebkurai novirzei, tu vari kaut vai iet karnevālā pats ar sevi un katru dienu būt kāds cits, vārdu sakot, netraucēti nojūgties.

Man patīk tas melodiju un musturu daudzums, ko šādos apstākļos var paņemt no lielām pilsētām, pretnostatot daudzveidīgās cilvēku normalitātes savējai. Bet tikai pie nosacījuma, ja izdodas pārvarēt trauksmi un vienam apsēsties kādā kafejnīcā, vai novilkt ap sevi raganu aizsardzības apli, un LĒNI pastaigāties pa pilsētas centrālo ielu.

Diena, 2006.gada 5.aprīlis

Absolūtā nulle FM

2006-03-23T21:39:37Z

Marta sākums, trešdienas rīts, radio 5. Rīga, frekvence — absolūtā nulle FM, kas notiek Latvijā?

— Siekalojas lāstekas, pārklājumi paplašinās, vairojas operatori, nezināmos apstākļos turpinās bruņoti uzbrukumi dzejniekiem. Lielie puikas sit dzejniekus, mazie puikas sit dzejniekus, arī paši dzejnieki sit dzejniekus, tas notiek Latvijā. Un šādā sakarā es, apolitisko ļaužu jānis domburs un amorālo elementu gundega repše, nāku pie jums no sirds ar savu mazo kalna sprediķi:

Ir skaidrs, ka mūsdienās dzejnieks nevienam nav vajadzīgs.

— Vienu manu draugu dzejnieku aizvakar atlaida no darba kādā inteliģentā un stilīgā uzņēmumā, kas kvalitatīvi un smalki mēģina apkarot pasaules stulbumu. Tomēr pasaules stulbums uzvarēja un viņi atlaida dzejnieku. Dzejnieks bij atļāvies kaut kā daudznozīmīgi izteikties. Tiešām, tiešām. Nedz dzēra, nedz darbu kavēja. Es jau neticu, ka tur vispār kāds saprata, ko viņš gribēja pateikt, kurš tad tos dzejniekus vispār var saprast. Viņi taču runā citā valodā, tikai nejauši dažreiz uztrāpa nepareizajiem atslēgas vārdiem. Ar to pietiek Latvijā.

— Vēl vienu manu draugu dzejnieku kāds vēl inteliģentāks uzņēmums, varētu pat teikt, visinteliģentākais, atteicās pievienot pie draugiem un albumiņā iekomentēja — tas par to, ka viņš savukārt pastāvējis blakus raidījumam, kur pavisam citi dzejnieki nesmuki izteicās par tiem, kam tīk garos svārkos staigāt un tirgus laukumos tapt sveicinātiem. Lai arī pats cietušais dzejnieks raidījumā tikpat kā neko neteica.

— Vēl vienu dzejnieku par viedokļa paušanu kādā citā raidījumā vairs nelaida iekšā pasēdēt pie kungiem, pat neļāva no druskām ēst, kas nokrita no kungu galda, lai arī viņš ir gandrīz vienīgais dzejnieks Latvijā, ko nav kauns laist pie kungiem, viens no retajiem, kas atbilst mapei ar uzrakstu "intelektuālis" — kā dzejas tematikas, tā labu manieru ziņā. Un arī viedokli raidījumā viņš pauda nedz ķiķinādams, nedz rupjus vārdus lietodams, bet skaisti un pārliecinoši, nepārkāpjot nekādas etiķetes.

— Un vispār, vēl viens, ļoti jauns dzejnieks, nesen nomira. Tas bija ļoti dzejnieks, trauksmains un skaists, es nezinu, vai viņš no sišanas nomira, bet viņu vispār arī bieži sita. Ai, un vispār, vispār, viņi bieži mirst!

Un vēl kāds simtiņš nabaga ļaužu, kas paši dzīvot nemāk, bet kurus nekad neaizstāvēs nedz partijas, nedz žurnālisti, nedz baznīcas, jo nevar saprast, ko tad viņi vispār grib un kā viņus padarīt laimīgus. Viņu vajadzības ir pārāk specifiskas aktuālajam ideoloģiju piedāvājumam. Mazākā un nenozīmīgākā no visām sabiedrības grupām, ir pilnīgi skaidrs, ka nav vērts censties segmentēt un tārgetēt, jo viņu balsojumam nav nozīmes. Un tādēļ viss notiekošais padara viņus arvien nelaimīgākus.

Piemēram, kļūdaini iztulkojot. "Provokācija", "nonkonformisms", "amorāls", "ekstravagance", "bohēma" — tā ir kaut kāda sveša valoda, kuru viņi vispār nesaprot. Valoda, par kuru pārējie ir vienojušies attiecībā uz "māksliniekiem", bet kas piedāvā stipri kropļotu izpratni par to, kā viņiem tur, miglā, iet. Jo viņi skatās savādāk. Vietā, kur cilvēks ir viens pats, kur dzimst skaistums, tādu vārdu vispār nav.

Tādēļ arī mūsu radio aicina: atveriet savas sirdis! Ir cilvēki, kam viss vairāk sāp nekā interesē. Tie ar pelēkām, veģetatīvās distonijas raustītām sejām, baiļu mocīti, kaut ko pasaka un tūliņ paši nobīstas. Aiz bailēm pasaka kaut ko galīgi stulbu, tad krīt eksaltācijās, izraisa smieklu šaltis. Konsekvence nostājā, iekļaušanās viedokļu tirgū nereti tiek uzskatītas par normāla, derīga cilvēka pazīmi. Pēc mūsu radio domām, tā drīzāk ir organizācijas, nevis cilvēka pazīme, jo vienīgais, kas cilvēku atšķir no mehānisma, ir nekonsekvence. Spēja graut pašam sevi bez racionāla mērķa un radīt skaistumu.

Tas, ka neprot dzīvot, pats par sevi nav nekas reti sastopams. Bet māka taisīt skaistumu — gan. Un tādēļ kādam taču šajā pasaulē vajag netikt galā ar sevi, vajag, lai kādam miroņa kauls līstu no mutes ārā. Mūsu radio draudzīgajam kolektīvam vismaz vajag, tas kaut kā atgriež vēlmi turpināt.

Un tagad svētības vārdi, tiešām, tiešām, svētīgi tie, kas kņūpus guļ peļķēs un lielā intensitātē ved savas slepenās, bēdīgās dzīves. Dažreiz dzer, lai zaudētu asumu, jo tie ir cilvēki, kas paši uz sevis rokas mierīgi var sagriezt. Bet ne jūsējās, cienījamie radioklausītāji, paši ar sevi netiek galā, kur nu vēl ar revolūciju. Tāpēc ar viņiem tā nedrīkst darīt! Viņi citādi kļūs vēl daudznozīmīgāki, un jūs vispār neko vairs nesapratīsiet. Tāpēc būsim labāk visi draugi, un lai mums un viņiem piepildās viss, ko mēs vēlamies, šajā raidstacijā iepretim nulles atzīmei.

Diena, 2006. gada 18. marts

Iestāties durvīs

2006-02-21T08:35:42Z

Drusku pagaidi, man ir jāizglābj pasaule.
Šī nabaga pasaule un tās mierīgie iedzīvotāji, kas bezrūpīgi un laimīgi pavada laiku, neapjaušot briesmas. Es neļaušos parasto cilvēku vājībām. Es uzvarēšu starpgalaktiku karos, novērsīšu antikrista atnākšanu un globālu ciparizāciju. Man ir garš ādas mētelis, spoži balts kombinezons, gaismas zobens un burvju vārdi. Es vadu karu starp vilkačiem un vampīriem, nogalinu sliktos, kas visi ir nesmuki, melnās bruņās, ar gariem zobiem un kraupainiem purniem. Kad būšu uzvarējusi, jūs varēsiet dzīvot tālāk, lai arī patiesībā jūs visi jau tāpat dzīvojat tālāk. Pat nepamanāt, ka notiek šeit tāda cīņa, un arī beigās pat neuzzināsiet, ka es esmu jūs izglābusi no bojāejas. Bet atzinība nav mans mērķis.

Mans mērķis ir mācīt jūs pa īstam priecāties. Ne jau tā kā tagad, dzert, snovot vai ar ģimeni braucot uz Krasta ielas “Lido”. Bet visu pārvēršot. Kūstošajam ziemas rītam uzliksim krāsainus filtrus, un jūs ieraudzīsiet pasaules pirmā miera rīta saullēktu. Tad es tā “klikš” ar pirkstiem, apklusīs nesaskaņas, sāksies salūts. Maniem darbabiedriem, iznākot no tualetes, šorīt būs putnu un zivju galvas, lai interesantāk. Tad es iziešu ielās un pretimnācēji sagrupēsies pa klasēm, un dejos, citas kustības būs iestudējušas krievu dāmītes kažokos, citas – gara auguma vīrieši, vēl citas, nemanāmas bet kompozīcijā efektīvas – vecenītes ar štociņiem. Konduktore, prasot naudu par biļeti, to nodziedās R&B stilā. Bet vārnas, katra savā tonalitātē ķērkdamas, veidos pavadījuma harmoniju.

Nākamajā mirklī viss, kas šobrīd ir nieks, viss skaistais, ko mēs viens otrā (it sevišķi manī!) nepamanām, kļūs svarīgs. Veids, kā tu iestājies durvīs, samulsti, nokavējies, pieskaries kāda rokai, būs jēgpilns un atmiņā paliekošs. Būs šajā jaunajā pasaulē jēga aiziet pa apsnigušu ceļu mežā, uzvilkušam mēteli, kas izceļ vidukļa līniju, aiziet, kamēr tavu siluetu lēnām aizsedz sniegpārslu sega, būs jēga, jo kāds noteikti stāvēs pie loga un ilgi noskatīsies pakaļ. Visi visu sapratīs, nebūs nekas jāpaskaidro, jo ja pasaka, tad visu sabojā. Patiesībā ir tik nenormāli daudz iespēju visu sabojāt, jābrīnās kā pie tādiem apstākļiem vispār kaut kas labs vēl notiek.

Un kad būs atgriezies prieks, un tad es nākšu, iestāšos durvīs, un būšu skumja un ļaunuma saēsta. Pēc visa pārdzīvotā es vairs nespēšu priecāties pati. Cīņa par pasaules glābšanu prasa upurus un parasti ir jāupurē personiskā, mazo ļaužu laime. Mani slavēs radinieki, rakstīs vēstures grāmatās, bet citi bērni zvēriskā vienaldzībā nepamanīs un aizskries tālāk savās rotaļās. Garas pasaules glābšanā pavadītas stundas nebūt neattīsta sociālās iemaņas. Vai pat vēl ļaunāk– pēdējā brīdī tev bija jāizvēlas – pasaule vai mīļotā – un tu tomēr neizturi, ielaid ļaunumu sevī. Ar to arī viss beidzas, un ir iemesls uzņemt turpinājumus, kur tu cīnies pretējā pusē. Bet dziļumā nekas jau nav mainījies, tu esi tikpat vientuļš un tāds pats ideālists. Tikai vairs nespēj priecāties. Tu iestājies durvīs melnās bruņās tērpts, varbūt pat viss no dzelzs, protezēts, un nosēcies kā liels suns, noskatīdamies lielajā meža diskotēkā, kur pekainīši – tāda meža iemītnieku tautiņa – dejo ar zvaigžņu armijas karavīriem. Katrs pekainītis sadodas rokās ar vienu karavīru un lec, viens danco ar mazo robotu R2, vēl viens ir pārī ar lielo zelta robotu, ko pekainīšu nācija uzskata par dievu. Zelta dievs bija augumā divreiz garāks par savu deju partneri. Bet tu esi melns un stīvs, un nevari lūgt savu dievu – ne dancot, ne vispār.

Vai arī tu skaties kā ļoti skaistā, melnmatainā meitene dauzās ar saviem draugiem – rūķu valstības briesmoņiem. Tev arī ir izdevies nodejot vienu deju ar šo meiteni, ballē, kas ir notikusi ziepju burbulī, tu viņai esi piedāvājis mīlestību un varu, bet viņa ir izvēlējusies siekalainu bebi strīpainā lācītī. Un tad tev atliek pūces izskatā sēdēt uz spokaina koka zara, lūkojoties apgaismotajā logā, un pēc tam aizlidojot projicēties uz mēness diska, arvien samazinoties. Kas tomēr arī nav tik slikti kā tagad celties no gultas, ķemmēt matus un iet uz darbu, jo tas, kā tu ej pa Barona ielu ar smagu datorsomu, nevienam nepaliek atmiņā uz ilgiem gadiem kā jēgpilns un aizkustinošs skats.

P.S. Bastians Baltazars Bukss no “Bezgalīgā stāsta II” (aktieris Džonatans Brendiss) esot nomiris. Pakāries. Manuprāt, viņš nonāk pretrunā ar sevi, bet vai tad manā viedoklī šeit kāds klausās.

Diena, 2006. gada 22.februāris

Dzejoļi normāliem cilvēkiem

2006-01-18T16:08:54Z

Rūta Mežavilka. Ikdienas dzīves. – Rīga: Neputns, 2005

Nesen runāju ar kādu mākslinieci, kas nebija apmierināta ar saviem darbiem. Viņa teica, ka gribētu radīt vairāk neatšifrējamu darbu, jo viss pārējais, viņasprāt, uzskatāms „tikai par tādām pārdomām”.

Šis “neatšifrējamais”, termins, ko sapratu tikai pēc ilgākas padomāšanas, nozīmē radīt ko tādu, uz ko skatoties nav iespējams izsekot mākslinieka domu gājienam. Piedāvāt skatījumu, kas neizriet no paša mākslas baudītāja ikdienas dzīves. Taisīt „neatšifrējamo" ir dieva darbs, tas nozīmē radīt jaunas pasaules un jaunus racionalitātes kritērijus.

Lai arī nav skaidrs, kas vispār būtu saucams par „normālo”, neatšifrējamais jau nu noteikti ne. Rūtas Mežavilkas pēdējā dzejoļu grāmata „Ikdienas dzīves” ir gan „normāla” gan „atšifrējama”. Lai gan, nedrīkst tik sekli runāt. Par normālu drīkst saukt tikai to, kas pretendē uz neatšifrējamo, tomēr līdz tam neaizvelk. Arī tas nav Mežavilkas gadījums. Viņas pēdējā dzejas grāmata „Ikdienas dzīves” drīzāk ir slavas dziesma „normālajam” un „atšifrējamajam”, atzīšanās mīlestībā savai ikdienas dzīvei.

Atzīšanās mīlestībā, sākot no pelēkajiem, gaumīgajiem vāciņiem, pelēkajiem fotoattēliem vāku iekšpusē, grāmatas nosaukuma, līdz katrai dzejas rindiņu, kas rakstīta par normālo, un domāta vairāk vai mazāk normāliem cilvēkiem. Normāli, ne.

Tomēr, runājot par dzejas kvalitāti, Rūtas Mežavilkas dzejoļiem drīzāk pienākas vērtējums "labi", nevis „normāli”. Un labi – tas šajā gadījumā nozīmē vislabāk, jo šaubos, vai vairāk par „labi” dzejā ir iespējams sasniegt, attiecinot uz dzejas pasauli tādus pašus nosacījumus, kādos savažota realitāte. Vai pie šādiem noteikumiem maz iespējams uzrakstīt dzeju, kas ir labāka par dzīvi. Nāksies vien atzīties savā kabatas formāta diktatūrā: šajā žanrā rakstīt nedrīkst. Vismaz es pati neko tamlīdzīgu nerakstītu. Jo esmu no tiem, kam liekas - dzejai vienmēr ir jāpiedāvā vairāk par to, ko var aplūkot acīm un izjust uz savas ādas. Dzejai jāpiedāvā balansēšana un racionalitātes robežām un vairāku realitāšu saplūšana; dzejai jāpiedāvā konkrētā dzejnieka psihums, tāds, kas nav saprotams masu auditorijai. Vienā vārdā, jāpiedāvā neatšifrējamais.

Vispār jau riebjas te izvērst garu prātuļošanu triviālajā “normalitātes” un “psihuma” pretnostatījumā, mēle neceļas par to visu runāt, es, tāpat kā jūs, visu par to jau sen izdomāju pusaudža gados. Tomēr Rūta visas grāmatas garumā mani par to atkal piespiež domāt, izvērtēt „savu jautājumu”, un piepeši atjēgties vietā, no kuras viņas dzejas pasaule izskatās pēc zaudētas paradīzes. Un nekas cits neatliek kā apskaust spēju saskatīt skaisto tajā, uz ko man, jau sen ir apriebies skatīties, vai drīzāk uz ko, savās drudžainajās domās sapinusies, vēl neesmu mācējusi labi paskatīties. Šeit es domāju gan apkārtni, gan pagātni, kas man nekļūst plūstoša, maiga un melanholiska kā tāds valsis: man pat pagātne ir kaut kādās spazmatiska. Neprotu skatīties tik labi, kā skatās Rūta, kas nemeklē asas izjūtas un apziņas ceļojumus, pietiek ar skaistumu, kas nodrošināts visiem, pēc vienlīdzības principa un noklusējuma. “Eju pa kādu no/ daudzajām ielām, tās visas ir līdzīgas – visur/ braukalē dzelzs mehānismi, un visas/ apbūvētas taisnstūrveida betona celtnēm, un tas ir skaisti” (36. lpp.). Sāpīgi to visu lasīt, tādēļ gribas piesieties. Ne jau tieši Rūtai, bet žanram.

Un domāt par to, kas ir dzejnieks, kas viņu atšķir no citiem cilvēkiem. “Ikdienas dzīves” piedāvā rāmu skatījumu uz to, kā mēs te dzīvojam, kā arī dažādas ne pirmo reizi vārdā nosauktas nostaļģijas, kas atpazīstamas no dzīves, literatūras, avīzēm. Masu mediju poēzija, varbūt tā varētu apsaukāt šo dzejas paveidu; tās pašas pārdomas, kam ļaujas ziņu un viedokļu rakstu žurnālisti, vienmēr skaidri saskatīdami robežas, ārpus kurām izejot viņi vairs nebūs saprotami “masām”. “Nez no kurienes izspraukusies sajūta,/ ka esmu tālu prom/ un kaut kur citur notiek īstā dzīve, / bet manis tur klāt nav. (38.lpp.) – nu, zini, labrīt.

Varbūt dzejnieks no žurnālista atšķiras ar valodu un labāku gaumi. Runājot par valodu, Rūtas Mežavilkas stila izjūta ir smalka un ļoti patīkama, tāda pati kā grāmatas noformējums. Pieklusināts un funkcionāls dizains, nekādas lekšanās, ambīciju, nekā, kas varētu saniknot. Dzeju lasīt ir viegli, acs neklūp, un tieši tā arī ir jāraksta šāda dzeja – bez pašmērķīgiem poētismiem, bez pretenzijām uz patiesības balsi. Rūta dzejolī “vienkārši tāpat” jautā – “Vai man trūkst vienkārša skatījuma/ uz lietām? Humora izjūtas un labas gaumes - / nepretencioza dzejoļa sarakstīšanai?” (36. lpp.) – viņa pati visu ir pareizi sapratusi, nekā no tā visa viņai patiešām netrūkst, un dzejoļi arī ir tieši tik gaumīgi un nepretenciozi kā iecerēti.

Varbūt dzejnieks no žurnālista atšķiras ar skumjām. Tādām apolitiskām, ne-sociālām skumjām pašam par sevi. Ironisko skatu pašam uz savu normalitāti, piederību mietpilsoņu kastai un sarkano mazdu – „tev līdzi ir labs konjaks un ogles tavam kamīnam./Bez tam tu esi nopircis elegantu griliekārtu, kas noteikti/ izdaiļos tavu nesen iegādāto lauku īpašumu. / Rīt ieradīsies draugi un jūs sarīkosiet pikniku skaistajai ainavai par godu.”(26. lpp) . Normalitāti, ko, kā jau minēju sākumā, nedrīkst pārmest tiem, kas to apzinās. Tas, kā Rūta pasmaida, savelk to kopā ar dienu gājumu un gadalaiku miju, laika apstākļiem un pilsētas vienmērīgo ritmu – tādām parastām lietām, kas kopā veido klusu, maigu melodiju un liecina par apzināšanos. Stabilu, vienmērīgu dzejas pasauli. Dzejolī “Jāņuvakars Rīgā”, piemēram. “Lūk, saule/ nu pagriežas uz rudens pusi, domāju es./ Vai, jābeidz pļāpāt, jo mājās mani gaida/ vīrs, šašliki, alus.” (9.lpp.). Šī nepretenciozā neoriģinalitāte neļauj teikt neko sliktu par šo krājumu, neļauj pat teikt, ka tas jau kaut kur dzirdēts. Jo “(tas jau kaut kur dzirdēts?)” autore pajautā pati un pasmaida 20. lappusē, tomēr dzejoli turpina vēl triju sadaļu garumā. Ļoti ilustratīva arī vieta “Un tu atļaujies mazu neprātību - / iemet telefonu jūrā.” (Svaru laiks, 27. lpp.) – aprakstīt telefona iemešanu jūrā kā kaut ko īpašu varētu likties pusaudziski un neprofesionāli, ja vien šis stabilais liriskais varonis neliktu noticēt tam, cik tas viss ir reāli un patiesi, ka mūsu ikdienas dzīvēs telefona iemešana jūrā jau nu ir gan maza neprātība, sit mani nost, bet ir. Parastajā dzejā, protams, nē. Bet dzejā, kur valda tādi paši likumi kā mūsu dzīvēs, tas ir brīnišķīgi un neprātīgi, un piestāv dzejolim, kas apraksta vēlmi pēc darba zaudēšanas doties prom no pilsētas un padzīvot vecā mājā pie jūras. Un jautājums – “Ak, kungs, vai tiešām esmu dzīvojis šo dzīvi?” (28. lpp.) ir piedzīvota un nepārspīlēta eksaltācija, kam nevar neticēt.

Tas, kam varētu piesieties, ir vietas, kur autore atļaujas citu nostaļģiju, tādu, ko vairs nedrīkst uzskatīt par personisku. Rets ir tas dzejnieks, kura balsī līdz ar sociālo tematiku neieskanētos neīstums un samocītība. Pēc Čaka un Manfeldes, kas to aprakstījuši daudz spilgtāk, drudžaināk, pavisam vienkāršā iemesla dēļ, ka nav bijuši tik normāli. Normālo ļaužu dzejnieki lai neraksta par slimnīcā guļošu dzērāju vīru un pie vārtiem raudošu meiteni, Maskačku (10. lpp.), iereibušu blondīni, ko pametis vīrs (Saturna valstība. Sniegs, 19.lpp.), second-hand lietotos ļaudis (25. lpp.), diennakts veikala pārdevējus (26. lpp) un tamlīdzīgus džekus, kuru pieminēšanu vajadzētu aizliegt dzejas zelta uzvedības grāmatās. Un ja pieminēt – tad nevis nosaukt vārdā un gaidīt, kad dzērājs kā laimes lācis izglābs dzejoli no ieputināšanas ikdienības sniegā, bet preparēt, kāpināt un izdzīvot, tā, kā to Manfelde dara. Un vispār – tik vienkāršoti, avīžu valodā stilizēt sabiedrības grupas, nemeklējot nekādus oriģinālus vispārinājumus – „Viņi ir kompetenti. Viņi ir konkurētspējīgi./ Viņiem ir labi apmaksāts darbs.” (17.lpp.) – tas pats par sevi liekas pārkāpums pret dzeju, negribas pat lasīt. Izņēmums ir brīnišķīgais un asprātīgais dzejolis „Reklāmas aģentūras gals” – jo šeit Rūta definē, bet nevispārina situācijas un personas, kuras līdz šim dzejoļos nebiju redzējusi, nu vismaz ne tik mīlīgas.

Grāmatu ir patīkami lasīt, tā uzbur noskaņu, brīžam sasmīdina, saraudina, var vēl vienreiz pārlasīt, bet tad jau arī ir gana, pārsātināties ar ikdienas dzīvi nevajag. Tāpat kā lūkoties uz visādā ziņā pelēkajiem fotoattēliem grāmatas noformējumā, putni, ielas un ceļazīmes, kādēļ man uz to visu jāskatās grāmatā. Vienkāršība ir laba lieta, un var liecināt par briedumu, pat zināmu profesionalitāti. Vienkāršības trūkums – eksaltācija un pašmērķīgi absurdi - bieži sabojā jauno autoru dzeju, vietām arī pašas Rūtas pirmo grāmatu „Vēstules no Sālszemes"(1999). Tagad tas viss zudis bez pēdām, vietā nākusi gaumīga distancēšanās, stila izpratne, neuzbāzīgas emocijas, neitrāla šī laikmeta dokumentācija. Tomēr ir grāmatā brīži, kad tas viss kļūst pārlieku vienkārši.

Lasot Mežavilkas dzeju, prātā nāk divi dzejnieki, ar ko salīdzināt - Sergejs Timofejevs un Valts Ernštreits. Par Timofejevu labāk nerunāsim, lai nebūtu atkal jāatgriežas pie diskusijas, „kādā žanrā rakstīt nedrīkst”, tāpēc parunāsim par to otro – tas, kas man patīk Rūtā Mežavilkā, ir tas pats, kas rauj nost jumtu arī lasot Valtu Ernštreitu. Tā nostaļģija, kaut kur saukta arī par Grebenščikova nostaļģiju, nu labi, ko nu tur par Grebenščikovu, ir arī bez viņa paņēmiens vienkāršiem epitetiem sakonstruēt vieglu un skumju ainu, uzburt to “vienkārši un skaisti” sajūtu. Radīt iespaidu, ka grāmatā visu laiku iestājas nakts un snieg. “Ielu daudz, un visām tām galā tumsa” (13.lpp.)

Es šo grāmatu labprāt uzdāvinātu visiem saviem paziņām un radiniekiem, kas saka, ka mūsdienu latviešu autoru dzeja nav panesama un saprotama, jo zinu – viņi sapratīs, varbūt viņos pavērsies kādas durvis... Vismaz lasot trīs, manuprāt, labākos dzejoļus šajā grāmatā - „...nāk un virpuļo nebeidzami sniegi...” (46. lpp.); „Stāsts par jūnija nakti 1989. gadā, izstāstīts 2003. gada decembra pēcpusdienā" (44. lpp.) un "Svaru laiks” (27. lpp.) – kur ir labākais, kas vien var būt Rūtas dzejā – rāma melanholija par aizejošo laiku un sniegs. „Tās bija tikai tādas iesācēju bučas. / Es nevaru restaurēt to sajūtu./ Ķermenis sen pakļāvies citām ietekmēm. / Cauri laiktelpai plūst upe./ No vienas mūžības otrā sniecas tilti./ Es tevi mīlēšu mūžam. / Es tevi mīlēšu mūžam.”

Satori, 2006.gada februāris
Karogs, 2006. gada marts

Dzērājs

2006-01-08T23:27:58Z

Visinteresantākās bērnībā bija lomu spēles. Bija tur dažādas iespējas, ko un kā spēlēt, pārsvarā saucās spēlēt „mājās”, ar pakārtotām vidēm – veikals, poliklīnika, autobuss. Šobrīd vairs neatceros, kas tur bija tik interesants. Drīzāk pat liekas garlaicīgi – kas tad tā par spēli vispār, katram par kaut ko jāizliekas, kaut kas jādara, bet nekas interesants beigās nenotiek, neviens neuzvar, neizstājas. Tās lomas, kas parasti piedalījās, bija ģimenes locekļi un dažādu profesiju pārstāvji, dažreiz arī princeses, bet bija arī raksturlomas, ko nelabprāt uzņēmās, bet kas bija nepieciešamas.

Vienu laiku bija populāra loma „krievs”. Ar krievu bērniem īsti nedraudzējāmies, viņiem bija savs tusiņš, mums – savs, brīžam savstarpēji apsaukājāmies, tāpēc “krievs” bija kaut kas attālināts. Turklāt mana saprātīgā bērnība sakrita ar tā saukto atmodas laiku, kad vakara pasaciņu vietā klausījāmies stāstus par piecdesmit gadus senu vēsturi, un, lai arī nesapratām visu, bija skaidrs, ka krievi ir sliktie, un viņiem nepatīk latvieši. Līdz ar to „krievs” mūsu spēlēs nāca un teica „stulbie latvieši, es viņus piekaušu”; ja viņam darīja pāri, allažiņ draudēja „uzsūtīt interfronti”. Kādu laiku figurēja arī Īvāns un Rubiks, Rubika parastais teksts bija “Īvāns dīvāns, stulbenis no Gulbenes”, bet Īvāns teica “ejiet ārā no mūsu neatkarīgās Latvijas”, un tad gāja vaļā ņigu-ņegu pa grīdu, mūsu mazās brīvības cīņas. Reiz paši izgatavojām monopolu nacionālpatriotiskos motīvos – tur bija gan Baltijas ceļš, gan Tautas frontes štābs, gan arī iespēja „stāvēt uz barikādēm”, par ko varēja dabūt papildus naudiņas. Uz cietuma lauciņa mums bija „Rubiks cietumā”.

Un bija arī tāds „dzērājs”, jau ilgi pirms „krieva”. Dzērājs parasti atnāca un visu izjauca, streipuļodams sagāza klucīšu torni, krita grāvī un izsauca pret sevi vispārēju rotaļas dalībnieku sašutumu. Reiz mamma lika man teikt vienai tantei, cik veca esmu, bet es biju to aizmirsusi, tādēļ sāku ākstīties. Kāpņu telpā bija vaļā gan mūsu durvis, gan kaimiņu durvis, es skraidīju no viena dzīvokļa otrā, smējos kā neprāta līksmē, un kliedzu - es esmu dzērājs, man ir daudz gadi! – Bet cik tev pa īstam gadu? - visi jautāja, – man ir divdesmit gadi! Es esmu dzērājs! Ha ha!! Divdesmit gadi likās astronomisks vecums. Bet tad mamma mani noķēra klēpī un čukstēja ausī – nu, pasaki tantei, cik tev gadiņu, nu, trīs ar.... – PUS! – es pati iekliedzos, un tad arī dzērājs bija prom.

Bet šo Ziemassvētku pirmajā dienā ar mani atgadījās brīnums. Braucu uz mājām svinēt svētkus, un vienīgā brīvā vieta autobusā bija blakus viņam. Viņš bija ļoti vecs un izskatījās kā Bētlemes gans no svētbildēm - mētelis līdzīgs halātam, pogas izkritušas, tik josta satur to visu kopā, un redzams viss, kas savilkts apakšā - kārtu kārtas, izstaipīta jaka, pidžama. Bet visam pāri - tādi kā pelēki pelni, putekļi, kā kapu smiltiņa, sakrājusies krokās. Sarkans deguns, bārda, no mēteļa iekškabatas – pudeles kakliņš. Citi stāvēja kājās, es visžēlīgi ieņēmu brīvo vietu viņam blakus. Gribētos, lai manai rīcībai būtu bijis vairāk sakara ar Ziemassvētkiem, bet patiesībā tas bija deguna blakusdobumu iekaisums. Nejutu smaržas, kuru dēļ pārējie autobusa pasažieri bija izveidojuši loku ap veco vīru.

Viņš uzreiz sāka atvainoties, tu piedod man, vecam dzērājam, es esmu piedzēries, paldies, paldies. Kur ir Cēsu iela? Kāda pietura ir tagad? Vai, Dieviņ, lai mīļais Dieviņš man piedod, viņš sēdēja blakus, meta krustus, un nebeidza man pateikties. Par to, ka pateicu, kura būs Cēsu iela, vai arī par to, ka esmu apsēdusies viņam blakus. Es esmu vecs dzērājs, man vēl puspudeles kabatā, sievai vedu, viņa arī ir dzērāja, vai nav šausmīgi. Es piedzēros un naktī gulēju trepju telpā, bet šodien taču Ziemassvētki, tā viņš stāstīja, vāvuļoja vēl visu ko, neticami vienkāršā valodā. Tā taču ir valoda, kādā runājām bērnībā, pēkšņi atjēdzos. Jau minēju, ka nejutu smaržu, kas man palīdzēja pietiekami attālināties un viņu stilizēt. Lai arī to būtu pelnījis katrs cilvēks, katru dienu, un ne tikai uz Ziemassvētkiem. Un tad bija Cēsu iela un teicu viņam, ka jākāpj. Viņš piecēlās kājās un zvārodamies uzsāka garu atvadu ceremoniju; lai Dieviņš tevi svētī, paldies, priecīgus sv... rezultātā durvis aizvērās un viņš palika autobusā, neizkāpis. Viņš bija par lēnu lai apjēgtu cik ātri mainās pasaule ārpusē, ja tu piedzēries brauc kaut kādā atsaldētā autobusā, kur neviens tev nesēžas blakus jo tu smirdi pēc Bētlemes gana. Viņš, smalkajiem pelnu putekļiem virmojot, izkāpa nākamajā, smagi nokrita kupenā, pietrausās, un aizgāja uz nepareizo pusi.

Tur, autobusā, sapratu, cik tālu esmu aizgājusi no tā bērnības dzērāja. No tā mītiskā tēla, ko rotaļās attēlo streipuļojot un dumji runājot. Un kas nesmaržo pēc nekā pretīga, uz kuru vienkārši interesanti skatīties. Tāpat kā uz krievu, pārdevēju, princesi, mammu. Patiesībā visa bērnība ir tāds kā deguna blakusdobumu iekaisums, kur tu esi iemācījies, kas ir labs, slikts, kas jāmīl, bet vēl to nesajūti. Mūsdienās “dzērājs” ir daudz reālāks. Es pazīstu dzērājus, pat mani draugi, varētu teikt, ir dzērāji, bet vispār šo vārdu lietot nedrīkst, jo dzeram taču mēs visi. Saka „kodējs”, tur ir tāda čomiska sapratne klāt, un „alkoholiķis” - tas jau skan nopietni un skumji, tā jau ir apsūdzība, un tam visam nav nekāda sakara ar īsto dzērāju. To, kas ir palicis bērnībā, kas streipuļo no vienas ietves malas uz otru un glupi runā, viņam ir sarkans deguns un no kabatas rēgojas laukā pudeles kakliņš, un tikai reizi gadā pienāk tas brīnumu laiks, kad, ja paveicas ar blakusdobumu iekaisumu, viņam var apsēsties blakus autobusā.

Diena, 2006. gada 7.janvāris

agnese @ 2005-12-25T02:57:00

2005-12-25T10:57:27Z

SUPER, esmu slima un nekur nevaru iet, tādēļ pienācis īstais laiks ieslēgt TV un paskatīties kādu ASV ģimenes komēdiju, vai kādu no tām filmām, kur nomazgā un idealizē kādu deklasētu ASV sabiedrības elementu un pēc tam nosvin ar viņu kopā ziemassvētkus.

tas ir vēl viens iemesls kādēļ man patīk z.svētki. amerikāņi - tie ir tādi pasaku cilvēki, ziemassvētku tautiņa, tikai reizi gadā pienāk viņu laiks.

agnese @ 2005-12-24T15:12:00

2005-12-24T23:17:54Z

šodien vecītis atnesa man to skaisto halātu ar kapuci. nolasīju viņam priekšā arī visu pārējo, lai neaizmirstas. vēl atcerējos, ka man vajadzīgs pelnutrauks, paliels un eleganta dizaina, čības, liela izmēra bļoda. kaķīti, iespējams būs jāatšuj, jo manai debesu meitenei kaķu klātbūtnē noļimst spārni.
paldies visiem, kas mani sadzirdējuši.

agnese @ 2005-12-22T01:47:00

2005-12-21T23:51:59Z

interesanti, bet vecītim lūgtais sāk piepildīties, pirmdien man nesīšot kaķīti. drusku jau sāku uztraukties - kā un ko. dzīvesveids nav īsti atbilstošs kaķītim laikam. bet ir jau labi. tāda sajūta, ka tipa spēlēju mājās. vispirms mājas savas, aizkaru stanga, tagad kaķis.

žēl, ka nepiebildu, ka mums mājās ļoti vajag maizes kasti, drēbju pakaramo uz vienas kājas un vēl kādu sarkanu krēslu virtuvei. cilvēku, kas pieskrūvē sienai gleznu. un ilmai ļoti vajag drēbju skapi. un man vispār vajag cimdus, ne jau oranžus obligāti, dajebkādus. un skaistu, siltu, plānu vilnas lakatu-šalli.

Melna kafija, melnā šokolāde, apelsīns.

2005-12-20T10:53:28Z

Melna kafija, melnā šokolāde, apelsīns.
Kanēlis, krustnagliņas, kaķis.
Mencu akniņas, olīvas ar anšoviem, kaņepju sviests.
Dāvanu karte uz solāriju visu ziemu par brīvu.
Balta, stingra lilija matos, ap pleciem neredzama lapsa.
Savvaļas putns, kaut vai žubīte. Labāk jau vārna.
Būt dāmai.
Karstvīns pēc pastaigas pa dziļu sniegu, bezdarbnieka statuss, Dostojevskis.
Pakašņāt sniegu. Atrast jēgu. Atrast nomirušu cilvēku (kaut reizi).
Klepus sīrups. Slaucīt prieka asaras lakata stūrī.
Spilgti oranži, luminiscējoši cimdi, savienoti ar aukliņu pār pleciem.
Mazliet īsta naida, nauda.
Dievs. Iedomīgi un skaisti cilvēki.
Dzērāji, āksti (izņemot nodevējus).
Pirts, kalanētika, brutāls godīgums.
Dermantīns. Vēsas rokas. Iziet ar kājām 10.tramvaja maršrutu.
Izvilkt visam līdzi ar pirkstu.
Skatīties filmas, lasīt grāmatas, pīpēt virtuvē.
Visādas interesantas puiku-meiteņu štellītes.
Automašīnas vadīšana naktī, mežs, slapjas sūnas.
Dzejoļu grāmata, mīnus desmit kilogrami.
Aukstās uzkodas no svinību galdiem (ko parasti dod prezentācijās un citos oficiālos gadījumos, bet ikdienā nevar nekur dabūt).
Lai paglauda galvu un pasaka “vai, vai, bērniņ”. Liels sieviešu velosipēds.
Migla.
Melnais balzāms ar ledu un citronu, tievās cigaretes ar mentolu.
Lai zobiem nav nervi atkal jārauj.
Lai neviens nebaras. Eņģelis. Mīļākais.
“La Femme Nikita” pilna DVD kolekcija (1. – 5. sezona).
Iedvesma.
Divi metri tumšbrūni zeltaina, gandrīz melna, organzas auduma, vismaz 2,10 metru platumā.
Salīt.
Balts porcelāns. Guaranas pulveris. Tango.
Ledus šņirksts zem slidām, zāļu tēja, vecie žurnāli “Avots”.
Longdrinks un šortkats ar/uz tevi.
Visu drusku lēnāk.
Kaut kāda stabilitāte kardiogrammā (pārnestā nozīmē).
Vēdera trenažieris “Taurenītis”.
Saule iekrāso blokmājas rudas. Lētas blondīnes vienkāršām sarunām.
Stikla – metāla konstrukcijas grāmatplaukts. Šampanietis.
Veselā saprāta robežas. Svaigi spiesta apelsīnu sula.
Visādas tur eļļas, ķermeņa pieniņi, aromātiskās ziepītes, vannas bumbas u.tml.
Latgales māla svečturis (joks).
Frotē halāts ar kapuci. Rūķu karalis no filmas “Labirints”.
Ugunskurs, netīra seja.
Grauzdēta melnā maizīte ar brūkleņu zapti.
Ginko Biloba (ginka koks) iepretim Latvijas universitātes centrālajai ieejai.
Kaķis (vēlreiz), savs (?) (varbūt). Pelēki-strīpains, cietais. Ne-pūkains, drusku ir alerģija.
Augstākā izglītība, brūnais saldējums, sunītis ar brūno purnu.
Miegs, gaļa, mīlestība.

Lūdzu, lūdzu, mīļo vecīt.
(Mana adrese ir redakcijā.)

Diena, 2005. gada 21.dec.

agnese @ 2005-12-07T18:50:00

2005-12-07T16:50:17Z

dzejolis saucas "rezignācija" un tā autors tomēr ir Plūdons

agnese @ 2005-12-05T10:31:00

2005-12-05T08:35:58Z

neko, šorīt pamodos kojās un nevarēju atrast savu vienu zeķi, melnīti. un zeķes, kā jau ciemojoties, man tikai divas bija - viena vienai kājai, otra- otrai. visu sakrāmēju, gultu pat saklāju, to vienu zeķi uzvilku un tad stipri sāku trīcēt kā vectētiņš multenē caps kad pie durvīm zvana neredzamais ļaundaris, kas tas, ellē, ir, ka nevar atrast to vienu zeķi. arī simbolisma paradigma protams deva savu artavu. trīcēdama labi dzirdēju kā aiz sienas divi studenti runājas:

- a ko tu precēsi?
- es? nu, zini, ir tāda agnese krivade.
- to? viņa taču pati ar savām zeķēm netiek galā.

poruks laikam

2005-11-30T21:31:43Z

ne domu ne jūtu, viss tukšs un salts
man liekas, ka būtu es ledū kalts

man liekas, ka birtu man sirdī sniegs
un manī mirtu viss dzīves prieks

kur laime tu eji,kur palieci
te pazibēji, te pazudi

ar katru dienu top tumšāks prāts
un tu arvienu vēl neatnāc

rūs paijas un spēles, vēl dzirkstošais vīns
rūk cietilgu kvēles bezdibens

kur saules dziesma, kur spārnotais gars
kur maldu liesma, kur pavasars

kur tālā apvāršņa rumaki,
kas aizsedza burvīgo pasauli

kur mīlestība, kur dedzība
kur sapņi, kur griba, kur jaunība

ne domu ne jūtu, viss tukšs un salts
man liekas, ka būtu es ledū kalts

man liekas, ka birtu man sirdī sniegs
un apņemtu mani dziļš mūža miegs

Par koka paneļiem, dermantīnu un beretēm

2005-11-29T10:23:15Z

Jānim Rokpelnim lielā jubileja bija jau krietni sen. Dāvanu biju nopirkusi uz īsto datumu un glabāju mājās. Gaidīju, kad oficiāli sveiks valsts un sabiedrības vārdā, dāvinās goda rakstus, tad arī es pie reizes varētu neuzkrītoši paust savu cieņu un atzinību. Tad nu pagājušsvētdien arī sagaidīju oficiālo pasākumu, par kuru, nebīstos šī vārda, apvainojos.

Sen biju pamanījusi, ka dižgarus mēdz uzurpēt morāli novecojuši vienaudži, kam liekas, ka viņiem uz šiem dzejniekiem ir pirmtiesības. Īpaši pēc nāves, kad dižgari vairs nespēj pretoties, viņus piesavinās dusmīgas literatūrzinātnieces, lai sargātu pašiedomāti viennozīmīgus mirušā aspektus no pašiedomātiem ienaidniekiem. Pašas morāli novecojot, nesaprotot, ka šādi viņas sargā tikai savu laiku, nevis ģēniju, kurš laikā neietilpst. Latviešu biogrāfu sentimentālajā slengā ir tāds termins “pārlaicīgums”, es ar to saprotu domāšanas brīvību, to, kā dēļ cilvēka domas ir interesantas visu vecumu cilvēkiem dažādos laikos. Nedaudz šaurāks termins ir “spēja just šo laiku”, tā ir spēja, kas tad, ja tu neesi “pārlaicīgs”, ar laiku pāriet. Tiem, ko tikko apzīmēju ar “morāli novecojušiem vienaudžiem” šāda spēja ir piemitusi jaunībā, vietā, kur viņi kopā ar Rokpelni dzēra koka paneļiem iztapsētās svinību zālēs ar dermantīna sēdekļiem. Tajā Dailes teātra 93. telpā, kur par godu lielajai jubilejai viņu iebāza atkal. Morāle tam, ko gribu teikt, ir “rokas nost no Jāņa Rokpeļņa, vecie krabji”, ar vecumu nedomājot nedz gadus, nedz arī uzskatu briedumu, bet koka paneļus un dermantīnu.

Ja jau sākam te dalīt Rokpelni, tad pateikšu, kā ir: manuprāt Rokpelnis pienākas tikai man un citiem dažādos veidos jauniem dzejniekiem, kas, ja arī nav pārlaicīgi, jūt vismaz šo laiku. Es labprāt Jānī Rokpelnī dalītos, piemēram, ar Uldi Bērziņu, kurš 93. telpā, viņam uzdāvināja papīra paciņu ar uzrakstu “MAUKAS”.

Tas arī apmēram bija tas, ko pateica Jānis Rokpelnis, savā jubilejā beidzot uzlaists uz skatuves. Gan to, ka viņam paša dzejoļi ir noriebušies līdz kaklam, gan to, ka viņš savu dzīvi vērtē kā neizdevušos un to ir “sačakarējuši pantiņi”. Un cik neatbilstoša ir visa šī sociālistiskā ākstīšanās. Nē, pēdējais teikums ir mana interpretācija, es jau zinu, cik viņš ir labsirdīgs un mīlošs, gan pret tiem vecajiem krabjiem, gan pret jaunajiem grafomāniem. Ap šo vecumu arī uz dzejniekiem neviens vairs neapvainojas, lai kādas viņi rupjības rakstītu savos dzejoļos, un lai cik depresīvi izrunātos intervijās. Ap šo vecumu visi pieņem kā pašsaprotamu, ka tavās rupjībās noteikti ir kāds liels dziļums, un tavs drūmums ir ekstravagance. Tā ir priekšrocība, ko dod gadi. Savukārt pie trūkumiem, ko dod gadi, pieder dziedošie un deklamējošie aktieri.

Aktieris pats par sevi jau nav nekas peļams, ir tikai skaidrs, ka viņš nedrīkst lasīt dzeju. Jo īpaši, kamēr pats dzejnieks vēl var savu dzeju nolasīt. Aktierim maksā par tukšumu. Par to, ka viņš savu ārējo pārspīlētību var piepildīt ar jebkādu saturu, ko prasa noteiktā loma. Savukārt dzejnieks – tas ir pavisam kas cits, iekšēji pārspīlēts un ārēji nevienmērīgs. Nesen izlasīju, ko Brodskis atbildējis uz jautājumu par to, vai dzejniekam vajadzētu kaut kādā veidā sociāli un politiski aktīvi uzstāties. Brodskis saka, ka nevajadzētu vis, jo “ar ko tad dzejnieks var uzstāties? Tikai ar savu savādo pasaules uztveri, kas nav pierasta vairumam”. Aktieris, gluži pretēji, uzstājoties atražo kādu vispārizplatītu tēlu sistēmu, bet tajā nav dzejnieka, jo dzejnieks nav vispārizplatīts. Viņš ir sastopams stipri retāk par aktieri, dzejniekus bariem nelaiž ārā no Latvijas Kultūras akadēmijas.

Starp citu, Uldim Bērziņam, kurš Rokpelnim uzdāvināja to kasti ar uzrakstu “MAUKAS” pagājušogad arī bija apaļa jubileja, un viņa jubilejas pasākumu pēc līdzīga principa saķēzija aktieri un režisori, līdz ar to es saprotu, ko viņš ir domājis ar tām “MAUKĀM”*.

Jo tiešām, nav nekā bēdīgāka par to dramaturģisko pārpratumu, kas izcēlies ap dzejnieku tēlu KĀ TĀDU. To veidu, kā aktieriem liek tēlot dzejniekus, varētu salīdzināt ar to, kā mans kolēģis Mārtiņš ministrijā sāka mani ķircināt vienādiņ vaicādams “kur berete”, arī uz oficiālo sveikšanu vārda dienā esot ieteicis man uzdāvināt bereti. Tad nu režisoriem ir tāda maniere uzmaukt kaut kādam aktierim galvā bereti un domāt, ka tā uzreiz sanāk Vācietis, vai Čaklais, vai Rokpelnis. Kāds cits dzejnieks, gudrāks par mani, to nosauca par “reālpsiholoģisko manieri”, vārdsakot, maldīgo priekšstatu, ka dzejoļu kopā būtu atrodams sižets ko sauc par dzejnieka dzīvi.

Aptuveni tādā manierē es apvainojos uz Jāņa Ropeļņa jubilejas pasākumu Dailes teātrī. Piekrītu arī visiem tiem, kas domā, ka nevajag koncentrēties uz negatīvo un jāpriecājas par to, ka šitāds Jānis mums vispār ir. Ne vien dzejnieks, bet arī mūza vairākām dzejnieku paaudzēm. Un es jau arī plānoju priecāties, visu atlikušo dzīvi pēc šīs slejas uzrakstīšanas.
__________________________________________________
*“MAUKAS” patiesībā bija parasti sausiņi, tikai igauņu.

Diena, 2005.gada 30.novembris

Par to brūno putniņu

2005-11-07T21:30:17Z

Ciemiņi aizgāja, es nomazgāju traukus, un pēc tam skatījos uz brūno putnu, kas uzlaidās uz balkona malas, viss spalvains, starp dzelzi un betonu. Kaut kā pavisam histēriski reaģēju uz šo putnu, it kā tas būtu simbols. Man tā gadās. Tas ir ļoti dzejnieciski – pievērst uzmanību dažādām detaļām un saskatīt tajās dubultu nozīmi. Piemēram, uz piena pakas aizdares austiņām rakstīts “Atvērt līdz galam”, un man jau uzreiz liekas, ka “gals” šeit domāts pārnestā nozīmē, tur ir iekšā ir mācība, ko sludina piena fabrika. Nu labi, citreiz tāda uztvere apnīk, par to runāt ar citiem vispār ir narcisms. Vai reklāma. Es tomēr nesūdzos, tas vismaz ir interesantāk, nekā vienkārši dzīvot.

Putniņš, tātad, bija brūns. Brūnais strazds, vai arī ziņojums no Dieva, lai kas arī nebūdams, viņš tupēja uz balkona malas un knābāja vīnstīgu ogas. Viņš bija tumši brūnā krāsā, man patīk tāda krāsa. Es drēbes pārsvarā pērku tādā krāsā. Ziņojums no Dieva bija par to, ka ir pasaulē ir iespēja klusēt, tā vietā, lai atkal sarunātu lieku un pēc tam par to bēdātos kā tāds Dostojevska varonis. Pašam sava eksaltācija jau vienmēr šķiet stilizējama, un tādēļ – piedodama, bet otram piedot – kaut kā negribas. To es par sevi, ko lai dara, daudzi cilvēki nepatīk, un slinkums pret to cīnīties. Citus kaut kā arī negribas iedomāties par grāmatu varoņiem, sevi kā tādu uztvert gan nav nekādu problēmu. Interesanta liekas arī doma par to, ka visiem cilvēkiem, izņemot mani, zem ādas īstenībā ir miroņgalva. Bet tā jau ir cita saruna.

Vēl ticamāk, ka putns bija Dieva sūtīts intervētājs. Tu labāk gribi būt priecīgs jeb pieklājīgs? Tu labāk gribi būt godīgs vai gaumes robežās? Vai tu gribi būt modē vai būt laimīgs? Un kas vairāk modē – būt modē vai būt laimīgam? Ko tu galvenokārt meklē, iedvesmu vai patiesību? Vai tu šobrīd gribi pagulēt vai saprast? Vai, esot neveiklam, iespējams būt laimīgam? Jeb arī tā tikai rāda tajās Amerikas filmās. Vai būt bēdīgam ir pieklājīgi? Vai ilgas pēc Dieva ir kaislība vai tās trūkums? Vai banalitāte nozīmē nepatiesību vai tikai sliktu aktierspēli?

Intervētājs čīkst ar vaļā muti un groza galvu, aiz aukstuma uzpūties pilnīgi apaļš. Viņš paēd ogas, izdzer piedāvāto kafiju, un pēc tam vēl ilgi sēž, pat paceļ vienu kāju, ievelk savā spalvainībā, lai nesalst no dzelžiem un betoniem. Kur bija rakstīts par to, kādi izskatās eņģeļi? Varbūt šis man no Dieva atnesis tādu kā prēmiju? Pārnestā nozīmē, protams. Gribētos arī pašam pārnesties nozīmē. Lai visā manā muļķībā kāds saskatītu mācību vai koncepciju. Vai dzeju. Vot, vairāk, kā būt par dzejnieku gribas būt par dzeju. Lai visi tevi uztver kā dzejoli.

Pēc tam putniņš izkakājās, un, spārnus pacēlis, visas ogas atrija un izspļāva. Savādi, neko tādu vēl dzīvē nebiju redzējusi. Laikam negāja pie sirds. Ko tad viņš gribēja ēst? Putna pienu, vai? Viņš bija ļoti tuvu, divu metru tālumā no manas sejas, un tad piepeši pieklauvēja pie loga. Varbūt – slims, kaujā ievainots, un klauvē pie manis kā pie kara lazaretes. Nedz tur eņģelis, nedz intervētājs, vienkārši mazs, bēdīgs putniņš. Knosījās, kā nevarēdams izturēt, un tad viss, kā jau vienmēr, beidzās ar aizlidošanu projām, bet gribētos, lai viņš, lai kas arī nebūdams, vēl kādreiz atnāk. Ne jau obligāti tagad, bet kādu citu reizi.

Diena, 2005. gada 9.novembris

Mīļo Dieniņ,

2005-10-18T08:08:18Z

te Tev raksta noraizējusies A. (vārds mainīts). Rakstu Tev, jo mani jau ilgāku laiku nomoka liela problēma. Lūdzu pasaki, ko man darīt, ja labs cilvēks, pieņemsim, ka viņu sauc X, uztaisījis pilnīgu mēslu. Uzrakstījis, uzgleznojis, uzvedis viduvējību, kaut ko samudrītu, pašmērķīgu un neveiklu.
Es vienreiz izdarīju tā, kā man gribējās, pateicu visu, kā patiesībā ira. Pēc tam X apvainojās, tomēr nojautu, ka es viņu interesēju, jo jutu viņa skatienu. Man gribējās atbildēt viņa jūtām, tomēr es it kā izlikos nepieejama, vēsa, jokojos ar citiem, ļāvu citam pavadīt sevi mājās no klases vakara. Es it kā noslēdzos sevī un tieši ar šo vienu cilvēku vairs nevarēju izdomāt neko, ko sacīt, lai arī tobrīd man likās, ka mīlu tieši viņu un vēlos atvainoties, paskaidrot savu rīcību. Vienreiz es mēģināju, kad citu nebija apkārt, tomēr viņš nenoticēja, teica, lai es beidzu liekuļot, un ka starp mums viss ir beidzies. Man arī viņa draugi vēlāk pienāca un teica, ka esmu rīkojusies netaisni un nepareizi, vai tad es nezinu, kā viņam dzīvē šobrīd iet un kāda ir viņa personiskā traģēdija. Un ka viņš esot jūtīgs cilvēks, vai es gribot justies atbildīga par to, ja ar viņu kaut kas notiks. Tad es vienlaicīgi gan nokaunējos, gan sadusmojos, un, viņa draugiem dzirdot, skaļi teicu savai labākajai draudzenei: X ir labs, bet garlaicīgs cilvēks. X pūš burbuļus no vietējām, nevis importa košļenēm, sanāk pelēki un ātri pārsprāgst. Domāju: ja jau viss beidzies, tad beidzies. Un arī taisnībai (kaut kur) ir jābūt.
Tāda man bija pirmā reize. Bet vēlāk nāca arī citi, sauksim viņus par Y un Z. Un tad biju gudrāka, darīju savādāk. Kad man vaicāja viedokli par šo pilnīgo, pēc manām domām, mēslu, ko viņš uztaisījis, vienam es teicu “hmm, interesanti”, otram es teicu “forši, vienīgais, es īsti līdz galam nesaprotu”. Vēl kādreiz esmu teikusi “savā žanrā labi” un “kaut kas tur ir”. Ar laiku, gūstot dzīves pieredzi, šādi tādi teicieniņi iekrājas. Tad kaut kur ir gan taisnība, gan cilvēcīga attieksme. Tā vajag. Es jau arī kaut ko mēģinu rakstīt, mīļo Dieniņ, un zinu, kā sirsniņa sāp, ja kāds sabar vai apsmej.
Un tā mums klasē notiek tie literatūr(ne)kritikas procesi. Visi ir taktiski un pozitīvi, bet arī taisnība (kaut kur) ir. Īsti riebīgas, smeķīgas kritikas, kur taisnība stingri pielīmēta papīram, mūsdienās vairs tikai teātriem raksta. Nu ja, teātra kritiķi, atšķirībā no literatūrkritiķiem, paši teātri netaisa, ja nu vienīgi pie sevis mājās.
Bet nē, ne jau tādēļ Tev rakstu. Mīļo Dieniņ, es vairs tālāk tā nevaru, kā man pareizi darīt, lai neievainotu labu cilvēku un reizē arī taisnību nepiesmietu? Ko lai dara, ja lielākā daļa latviešu dzejnieku un rakstnieku viens otram ir labi cilvēki, ko lai dara, ja esmu tajā visā ietrinusies, ar visiem sadraudzējusies, un lojalitāti parādā pašai vella vecāmātei? Un ja taisnība mūsu skolā vispār notiek tikai aiz stūra pīpējot, nost no citu acīm, ne tajā, ko runā pie tāfeles un raksta iekšā avīzēs. Kaut kādā līmenī mums visiem ir pilnīgi skaidrs, ka esam lieli, kā teikt, dirsēji, nesaudzīga vārda neoficiālās sarunās nebīstamies. Līdz ar to sanāk, ka taisnības miesa ir caurspīdīga, turas tikai mutvārdu folklorā, bet avīzēs redzamais – vien ēna uz alas sienām.
Es gribētu ar avīzes starpniecību lūgt, lai man uzraksta (adrese ir redakcijā) kāds, kas varētu apstaigāt mūsu laikabiedrus un pierakstīt kritikas mutvārdu folkloras formas. Kāds brīvprātīgais, nu lūdzu, ir tik žēl, ka labas, spilgtas lietas aizplūst neizteiktas. Dzejnieks W., piemēram, visiem saviem draugiem ir pateicis, ko domā par dzejnieci, sauksim atkal par X, (jo beidzās citi piemēroti burti), bet uzrakstījis ir pavisam savādāk, tā, ka netiec gudrs – patika vai nepatika. Jo dzejniecei X ir, sauksim to par virtuvi, kur visi nāk pīpēt un dzert tēju, sēž uz grīdas, muguras atspieduši pret radiatoriem. Un vispār, mīļo Dieniņ, ak, pie velna to taisnību. Kas gan ir taisnība, kā gan manu stāvokli uzlabo tas, ja mans patiesais viedoklis nav jāmeklē, caurskatot kritiku pret gaismu. Nedz viņa man sviestmaizi nokosties ir devusi, nedz mājasdarbu norakstīt. Draugi tomēr ir svarīgāki, un arī tas, lai visi tomēr uzskata tevi par labu cilvēku, lai viss, ko tu dari tev labi izdodas, un tu ilgi dzīvo virs zemes, un tevi aicina sēdēt mīlīgās virtuvēs garajos rudens vakaros.

Diena, 2005.gada 21.oktobris

Dzīvnieki nebūs

2005-09-28T15:22:11Z

Kauns pat atzīties, kā rudens uzlabo garastāvokli. Saule slapstās pa krūmiem, tikko uz viņu paskatos, tā lūkojas uz otru pusi, it kā mani neredzētu. Pīlādži ir apsaluši un gardi, darbā ar meitenēm visu nedēļu vienu ķekariņu skrubinām. Pazūdot karstuma izmocītajiem vaibstiem, pilsētas sejā iezaigojas dzestrums un miers. Mikriņos atkal pilns ar vīriešiem žokejcepurēs un dermantīna jakās, kas savilktas ap gurniem. Vienu dienu atkal kļavas lapa nokrita un iemauca man pa seju kā slapja lupata. Pēdējās siltās dienas, kā asaras, šalle jau jāvelk bet cepure vēl nē. Kaut kā stulbi gribas smaidīt visu laiku. Viss šajā rudenī atgādina pagājušo rudeni. Šalles tās pašas valkāju. Un, tāpat kā pagājušajā rudenī, paņēmu adītus cimdus un nogriezu tiem pirkstgalus. Cimdi ir sarkani, ja redzat mani uz ielas, pasveiciniet.

Bet vispār gribēju pastāstīt, ka biju uz visādiem teātriem aizgājusi. Homo novus festivāla ietvaros. Piemēram, franču cirku, “Cirque Ici” AB dambī. No telts gāju ārā, juzdamās vāja un neveikla, vienu brīdi iešāvās prātā doma par to, ka vedu bezjēdzīgu dzīvi, ne mācos staigāt pa pudeļu kakliņiem, nedz māku nazīti norīt, pat skaļi nošņākties kā cirka meistaram Žoanam Legilermam nesanāk. Tomēr vēlāk ienāca prātā vārdi, kas vienmērīgi tiek izplatīti publiskajā telpā: katram cilvēkam ir sava vieta un savs uzdevums. Cik labi, ka pasaulē ir tādi vārdi, kas atkārtoti tik bieži, ka kļuvuši par medikamentozām patiesībām.
Cirkā visvairāk pārsteidza līdz šim nepieredzētā mīlestība pret nedzīvajām lietām. Nevis pret autiņiem, močiem un citiem spoži pulētiem tehnikas sasniegumiem, kas tevi papildina, dodot garāku... IQ. Bet pret lietām, kuras tev pašam jāpapildina. Jāpavada dienas un naktis kopā ar skārda toveriem, koka brusām un stikla pudelēm, būvējot cirka numurus, iestudējot dančus ar milzīgām metāla stīpām. Atšķirībā no mums, šī cirka mākslinieks lietām nepieiet kā izmantotājs, bet piedāvā tām izmantot sevi. Lai lietas sasniegtu savus mērķus, par kuriem mums, lietu vienkāršajiem paverdzinātājiem, nav ne jausmas. Es pieļauju, ka līdzīgi ASV pirms vergu brīvlaišanas nebija ne jausmas, ka melnādainie iedzīvotāji ir talantīgi un intelektuāli.

Interesantākais šķita priekšnesums ar vēdeklī sastiprinātiem koka dēlīšiem – gaisa akrobātiem, kas, iekārti trosē pie telts griestiem, paši šūpojās turp – atpakaļ un izpildīja dažādus vingrojumus. Beigās dēlīši beidza kustēties un nolaidās, visi aplaudēja, es arī, bet tad atjēdzos: kaut kā stulbi aplaudēt koka dēlīšiem. Pēc šī priekšnesuma mazais, briļļainais puikiņš, kas sēdēja mums priekšā, piepeši skaļi vaicāja: “Tēti, bet dzīvnieki nebūs?” – un pats arī atbildēja ar vilšanos balsī – “Dzīvnieki laikam nebūs”.

“Dzīvnieki” tiešām nebija, bet bez dzīvniekiem var arī iztikt. Tad, ja ļoti cenšas un pakļaujas lietu kustībai, formai un fizikālajām īpašībām. Pavisam citādi ir tad, ja lietas pieskaņo cilvēku pasaulei, kā apvienības “Umka” asā sižeta izrādē, kur galvenajās lomās bija somas, pieskaņotas cilvēku paradumiem. Priekšnesums bija mīļš un smieklīgs, no tā nedvesa tāds nekrofils aukstums, jo stipri bija manāma dzīvnieku klātbūtne. Ja dzīvnieki ir, nav tik ļoti jācenšas, nav vajadzīga precizitāte, ar ko nedz šī, nedz citas Provju izrādes nevar lepoties. Visi tie jaunie latviešu aktieri, tik skaisti, plastiski un gaumīgi ģērbušies, ir koncepts paši par sevi! Gan piedaloties izrādēs, gan ārpus tām. Lielākajai daļai izrāžu nesapratu morāli, kā jau tas mēdz būt ar tiem jaunajiem teātriem. Vissmieklīgāk bija teātrī par Čaku – bija uztaisīts tik smalki, ka vispār pat nevarēja pateikt, ka par Čaku. Labi, ka pēc tam izlasīju izdales materiālos. Es nevienu nevainoju, jo man arī tā ir – daudz visādu joku un ideju nāk prātā, bet tas, kā no tām satamborēt lupatu segu, kas izklāta saucas par koncepciju, jāmācās. Tikmēr izrādi mierīgi var izvilkt uz dzīvniekiem. Viņi varētu arī stāvēt uz skatuves un neko neteikt, man tāpat patiktu. Līdzīgi kā lauva, kas vienkārši apskrien pa riņķa līniju un ieskrien atpakaļ kulisēs, nekas liels nav noticis, bet esmu diženo krēpju viļņošanās un asās ķermeņa smakas piepildīta. Starp citu, esmu droša, ka viens aktieris, tāds garāka auguma, uz mani izrādes laikā paskatījās. Skatiens bija diezgan ilgs un ciešs. Man arī likās, ka piemiedza ar aci. Gāju mājās un par viņu domāju. Es zinu, ka viņš mani sajuta un arī turpmāk meklēs manas acis pūlī. Ja šis garākā auguma aktieris gadījumā šo lasa, vai ja jūs viņu pazīstat, tad pasakiet, ka mani šoruden uz ielas var pazīt pēc sarkaniem, adītiem cimdiem ar nogrieztiem pirkstgaliem.