Dievs, dzērāji, āksti

turpmāk šeit:

www.agnesekrivade.lv

Ir daži cilvēki, kurus vajadzētu nopērt.

Lai beidz sevi skaidrot, un sāk sevi audzināt.

Novelk attaisnojumu tīkliņzeķi, kas ļauj eksistēt jēlas olas stāvoklī, ar to pat lepojoties. Un stājas pretī milzīgajam kārdinājumam izdomāt kādu vāji pamatotu mācību pašam par sevi. Pašam tai ticēt, un pašam no tās mirt.
Mācība „par sievietes dabu“ ir kaut kas līdzvērtīgs pašsadedzināšanās sektas ideoloģijai, izplatītai publiski akceptētā formā. Mācība, kur ir tik maz lielo vērtību no seno domātāju darbiem, kā „tikums“, „draudzība“, „patiesība“, bet daudz „mīlestības“ (ar to aizvietojot jebkuru citu vārdu), daudz erotikas, laipnības un maiguma. Vieglas naudiņas, ar ko nopirkt to pašu pretī, otrajā plānā lēnām veidojot milzīgus ciešanu un izmisuma krājumus.

( Read more... )

Diena, 2005. gada 29. oktobrī

Man ir žēl tā badainā autsaidera, kas te saraksta visas manas slejas, dzejoļus un interneta dienasgrāmatas. Nekad viņš nekad nedabūs paēst vai siltu cilvēku pasmaržot. Vienmēr lēkās un žākstīsies kā ciema muļķis, vienmēr tramīgām acīm un stulbiem jokiem, nekad viņš neiedzers, nekļūs priecīgs un kluss. Nekad viņš neuzmetīsies jums par paziņu, sabiedriskā vietā neķers aiz pogas un nejautās “kā iet” un “kā tur tas pēdējais projekts izgāja”; tā vietā viņš vienmēr būs izmisis un nepārliecināts, un tas viss - nekārtības dēļ.

Neko nevarēs padarīt ar savām mājām, kas lēnām, bet nepārtraukti noārdās. Labi, par virtuvi nerunāsim. Atkal jau ledusskapis ar kaut ko vecu pilns, smird un tek. Kaķīša kaste un grīda ap to, nomētājušās sausas kakas, ar kurām viņš mēdz spēlēties pa koridoru, miskastes maisi stūrī, līķa smaka, kas nāk no pelnutrauka. Istaba, kas dzīvo kaut kādu nesaprotamu dzīvi, visu – viņam par sliktu.

( Read more... )

Diena, 2006. gada 30.augusts

Labrīt, man šorīt grūti. Parastā tipa pēcatvaļinājuma, pirmstraumatiskais. Tas vecais Mārtina Īdena sindroms, kas parasti piemeklē atgriežoties. Atklāsme, ka nekad dzīvē neesi bijis gudrāks kā savos jau septiņreiz noliegtajos 14-16, t.s. vēnu griešanas vecumā, kad nomocīja tas, ka nekā nav. Trūkstoši locekļi, neatbildēti jautājumi, trūkstošais pats.
Jums nav gadījies aizdomāties, ka visa šī slavētā sociālā aizsardzība, kas izcēlās līdz ar divdesmito gadsimtu – atvaļinājumi, pensijas, bērnu pieskaitīšana cilvēkiem – vispār nevienam nav gājusi labumā? Mānām tikai paši savus darba devējus, priecīgos, kas cer, ka cilvēks atgriezīsies spēkus uzkrājis, dzirksteļojošs, čakls un iespaidu pilns. Man, piemēram, atgriežoties viss ir gluži pretēji, turklāt nekādu iespaidu vispār nav. ( Read more... )
Diena, 2006. gada 9. augusts

eu, nu kas ir, tagad, kad pēkšņi vajag pažēloties, tad ciba neiet, ne.

Nekas interesants vai simptomātisks ar mani pašu nenotika. Gaidīju līdz pēdējam brīdim, līdz vēlam otrdienas pusdienlaikam, joprojām nenotika. Tādēļ nolēmu pievērsties otrās šķiras tēmām, proti, lietām kopumā.

Vispārīgā tēma, kas mani satrauc ik dienu, ir problēmas un problemātikas pretnostatījums. Proti, nespēju izprast cilvēkus, kas bez mitas izsakās par lietām kopumā, īpaši, par tām sašūtot. Es šeit runāju par mēģinājumu man uzspiest kaut kādu vienošanos par it kā vispārzināmu vērtējumu jautājumos "mūsdienu jaunatne", "visi, kas ir pie varas", un, jo īpaši pēdējā laikā, "oficiālā kultūras vide" un "literatūra tās tradicionālajā izpratnē". Jo šādām lietām ir manam raupjajam prātam pārlieku smalka esamība. Ja vēl varētu mēģināt šo esamību konkretizēt vai apgāzt gudrās sarunās, tad nevaru saprast, kā var sašust par sliktām īpašībām, kas piemīt kam tādam, kas, visticamāk, nedz eksistē, nedz iemieso šādas īpašības.
( Read more... )

Diena, 2006. gada 19.jūlijs

Man pirms Jāņiem sanāca parunāties ar dažiem cilvēkiem, kam svētki kopumā riebjas. Arī Ziemassvētki, Lieldienas, Jaungads, pašu dzimšanas dienas un vārdadienas, riebjas. Tāda teju vai agresija, svētki – tas ir pē, kaka. Domāju, ka tas ir saistīts ar šo dažu cilvēku vispārējo nicinājumu pret “masu kultūru”. Tas pats riebums, kas dažiem mēdz būt pret sieviešu žurnāliem, patriotismu un snovbordu. To, kas saistīts ar jebkādu simboliem pārpilnu patosu. Kaut kā sanācis, ka pazīstu diezgan daudz tādu cilvēku.

Man pašai tā laikam nav. Iespējams, tādēļ, ka bērnībā vecāki mācēja sarīkot svētkus, kurus gaidīt. Ziemassvētkos pārģērbties par vecīšiem un ākstīties, likt mācīties pantiņus un drebošām rokām spēlēt īpaši sagatavotus skaņdarbus uz klavierēm. ( Read more... )

Diena, 2006. gada 28. jūnijā

Es te vienu rītu biju aizgājusi uz kafejnīcu, kur neiet mani stilīgie draugi un paziņas, gribēju viena pati paēst un pamācīties. Ēst sanāca, mācīties – nē, jo bija atnākuši interesanti cilvēki, un man bija uz viņiem jāskatās. No vienas puses, kas tur interesants – ar maukām un ārzemniekiem pilna Rīga. Ievērības cienīgi ir, ja šie ārzemnieki ar maukām draudzīgi atnāk brokastīs. Jo brokastīs ar maukām parasti nāk tikai filmās un grāmatās.

Tie pavisam bija četri, un abas tantes, kā es šeit stāvu, bija maukas, turklāt, ne no lētā gala. Smalciņas, koptas, gadu trīsdesmit vecas, lieliski sakārtotiem matiem, viegli pārspīlētu kosmētiku un smaržām, bet ne līdz vulgaritātei. Tāpat bija ar viņu apģērbiem – izaicinoši, bet dārgi un gaumīgi, vienlaikus atsedzoši un intriģējoši. Vienai bija pliks vēders, brūns un ļoti skaists, kājās – zempapēžu kurpes. (Ja mauka staigā ar zempapēžu kurpēm, tas noteikti ir augstākais līmenis.) Otrai bija mežģīņu krekliņš, cauri redzams mežģīņu krūšturis, augstu paceltas krūtis. Uz katra tievā brūnā pirkstiņa pa zelta gredzentiņam. Īsi, manikirēti nadziņi. Glītas, mazu, viltīgu lapsiņu sejas, šauras acis, liela mute. Uzvedība – draiska un neuzbāzīga, pārdomāta. Pieklusināti smejas, pielaiko viena otras saulesbrilles, salīdzina smaržas. Un ļoti labi runā angliski.
( Read more... )

Diena, 2006. gada 7. jūnijā

Nu, ko, mīļie brāļi un māsas iekš Latvijas izglītības sistēmas. Kur saules dziesma, kur spārnotais gars?/ Kur maldu liesma, kur pavasars?* Atkal jauns pavasaris, kas uz mums neattiecas?

Visi manas dzīves pavasari, kopš vispār sāku par gadalaikiem domāt sentimentālās kategorijās, ir bijuši tieši šādi. Sajūta, ka tu neesi pelnījis ne šīs ievas, ne siltos lietus, arī iemīlēties neesi pelnījis, jo pamatā esi slikts cilvēks, kas nepilda solījumus, neplāno laiku, un neattaisno nekādas cerības. Nu labi, nevis neattaisno, bet tūliņ neattaisnos.

Liecības, pamatskolas eksāmeni, vidusskolas eksāmeni. Augstskolas gada projekti un kursa darbi. Un tagad – tas diplomdarbs. Konkrēti man – pēdējos trīs gadus. Ar katru dienu top tumšāks prāts/ Un tu arvienu vēl neatnāc.
( Read more... )
____________________
* Šeit un turpmāk – Dzied Jānis Sproģis. Mūzika E. Dārziņš, “Rezignācija”, teksta autors V. Plūdonis.

Diena, 2006. gada 17.maijs

Es tikko biju Londonā, un vēlreiz sapratu to, ka man nepatīk lielpilsētas.

Īpaši to nervu sistēmas centros, kas pie reizes ir arī neirožu sistēmu centri. Nomales vēl ir ciešamas, nomales ir nomierinātas, bet tad nav iespējams izturēt to, ka šo pilsētas nomaļu ir vairāki desmiti, un katra no tām veido savu pasauli Rīgas izmērā. Tas, ko nevaru lielpilsētās, ir nepārtrauktie informācijas apjomi, izvēles iespējas, un nepieciešamība tās apstrādāt. Šādos galējas racionalitātes brīžos neredzu atšķirību starp sevi un centrālās autobusa stacijas tablo. Neciešu sevi tādos brīžos, tikpat ļoti kā lielpilsētas. Pēc manas pārliecības cilvēks ir domāts, lai būtu miegaini smaidošs un izspūrušiem matiem.

( Read more... )

Diena, 2006.gada 5.aprīlis

Marta sākums, trešdienas rīts, radio 5. Rīga, frekvence — absolūtā nulle FM, kas notiek Latvijā?

— Siekalojas lāstekas, pārklājumi paplašinās, vairojas operatori, nezināmos apstākļos turpinās bruņoti uzbrukumi dzejniekiem. Lielie puikas sit dzejniekus, mazie puikas sit dzejniekus, arī paši dzejnieki sit dzejniekus, tas notiek Latvijā. Un šādā sakarā es, apolitisko ļaužu jānis domburs un amorālo elementu gundega repše, nāku pie jums no sirds ar savu mazo kalna sprediķi:

Ir skaidrs, ka mūsdienās dzejnieks nevienam nav vajadzīgs.
( Read more... )
Diena, 2006. gada 18. marts

Drusku pagaidi, man ir jāizglābj pasaule.
Šī nabaga pasaule un tās mierīgie iedzīvotāji, kas bezrūpīgi un laimīgi pavada laiku, neapjaušot briesmas. Es neļaušos parasto cilvēku vājībām. Es uzvarēšu starpgalaktiku karos, novērsīšu antikrista atnākšanu un globālu ciparizāciju. Man ir garš ādas mētelis, spoži balts kombinezons, gaismas zobens un burvju vārdi. Es vadu karu starp vilkačiem un vampīriem, nogalinu sliktos, kas visi ir nesmuki, melnās bruņās, ar gariem zobiem un kraupainiem purniem. Kad būšu uzvarējusi, jūs varēsiet dzīvot tālāk, lai arī patiesībā jūs visi jau tāpat dzīvojat tālāk. Pat nepamanāt, ka notiek šeit tāda cīņa, un arī beigās pat neuzzināsiet, ka es esmu jūs izglābusi no bojāejas. Bet atzinība nav mans mērķis.

Mans mērķis ir mācīt jūs pa īstam priecāties. Ne jau tā kā tagad, dzert, snovot vai ar ģimeni braucot uz Krasta ielas “Lido”. Bet visu pārvēršot. Kūstošajam ziemas rītam uzliksim krāsainus filtrus, un jūs ieraudzīsiet pasaules pirmā miera rīta saullēktu. Tad es tā “klikš” ar pirkstiem, apklusīs nesaskaņas, sāksies salūts. Maniem darbabiedriem, iznākot no tualetes, šorīt būs putnu un zivju galvas, lai interesantāk. Tad es iziešu ielās un pretimnācēji sagrupēsies pa klasēm, un dejos, citas kustības būs iestudējušas krievu dāmītes kažokos, citas – gara auguma vīrieši, vēl citas, nemanāmas bet kompozīcijā efektīvas – vecenītes ar štociņiem. Konduktore, prasot naudu par biļeti, to nodziedās R&B stilā. Bet vārnas, katra savā tonalitātē ķērkdamas, veidos pavadījuma harmoniju.
( Read more... )
Diena, 2006. gada 22.februāris

Rūta Mežavilka. Ikdienas dzīves. – Rīga: Neputns, 2005

Nesen runāju ar kādu mākslinieci, kas nebija apmierināta ar saviem darbiem. Viņa teica, ka gribētu radīt vairāk neatšifrējamu darbu, jo viss pārējais, viņasprāt, uzskatāms „tikai par tādām pārdomām”.

Šis “neatšifrējamais”, termins, ko sapratu tikai pēc ilgākas padomāšanas, nozīmē radīt ko tādu, uz ko skatoties nav iespējams izsekot mākslinieka domu gājienam. Piedāvāt skatījumu, kas neizriet no paša mākslas baudītāja ikdienas dzīves. Taisīt „neatšifrējamo" ir dieva darbs, tas nozīmē radīt jaunas pasaules un jaunus racionalitātes kritērijus.

Lai arī nav skaidrs, kas vispār būtu saucams par „normālo”, neatšifrējamais jau nu noteikti ne. Rūtas Mežavilkas pēdējā dzejoļu grāmata „Ikdienas dzīves” ir gan „normāla” gan „atšifrējama”. Lai gan, nedrīkst tik sekli runāt. Par normālu drīkst saukt tikai to, kas pretendē uz neatšifrējamo, tomēr līdz tam neaizvelk. Arī tas nav Mežavilkas gadījums. Viņas pēdējā dzejas grāmata „Ikdienas dzīves” drīzāk ir slavas dziesma „normālajam” un „atšifrējamajam”, atzīšanās mīlestībā savai ikdienas dzīvei.
( Read more... )
Satori, 2006.gada februāris
Karogs, 2006. gada marts

Visinteresantākās bērnībā bija lomu spēles. Bija tur dažādas iespējas, ko un kā spēlēt, pārsvarā saucās spēlēt „mājās”, ar pakārtotām vidēm – veikals, poliklīnika, autobuss. Šobrīd vairs neatceros, kas tur bija tik interesants. Drīzāk pat liekas garlaicīgi – kas tad tā par spēli vispār, katram par kaut ko jāizliekas, kaut kas jādara, bet nekas interesants beigās nenotiek, neviens neuzvar, neizstājas. Tās lomas, kas parasti piedalījās, bija ģimenes locekļi un dažādu profesiju pārstāvji, dažreiz arī princeses, bet bija arī raksturlomas, ko nelabprāt uzņēmās, bet kas bija nepieciešamas.

Vienu laiku bija populāra loma „krievs”. Ar krievu bērniem īsti nedraudzējāmies, viņiem bija savs tusiņš, mums – savs, brīžam savstarpēji apsaukājāmies, tāpēc “krievs” bija kaut kas attālināts. Turklāt mana saprātīgā bērnība sakrita ar tā saukto atmodas laiku, kad vakara pasaciņu vietā klausījāmies stāstus par piecdesmit gadus senu vēsturi, un, lai arī nesapratām visu, bija skaidrs, ka krievi ir sliktie, un viņiem nepatīk latvieši. Līdz ar to „krievs” mūsu spēlēs nāca un teica „stulbie latvieši, es viņus piekaušu”; ja viņam darīja pāri, allažiņ draudēja „uzsūtīt interfronti”. Kādu laiku figurēja arī Īvāns un Rubiks, Rubika parastais teksts bija “Īvāns dīvāns, stulbenis no Gulbenes”, bet Īvāns teica “ejiet ārā no mūsu neatkarīgās Latvijas”, un tad gāja vaļā ņigu-ņegu pa grīdu, mūsu mazās brīvības cīņas. Reiz paši izgatavojām monopolu nacionālpatriotiskos motīvos – tur bija gan Baltijas ceļš, gan Tautas frontes štābs, gan arī iespēja „stāvēt uz barikādēm”, par ko varēja dabūt papildus naudiņas. Uz cietuma lauciņa mums bija „Rubiks cietumā”.
( Read more... )
Diena, 2006. gada 7.janvāris

SUPER, esmu slima un nekur nevaru iet, tādēļ pienācis īstais laiks ieslēgt TV un paskatīties kādu ASV ģimenes komēdiju, vai kādu no tām filmām, kur nomazgā un idealizē kādu deklasētu ASV sabiedrības elementu un pēc tam nosvin ar viņu kopā ziemassvētkus.

tas ir vēl viens iemesls kādēļ man patīk z.svētki. amerikāņi - tie ir tādi pasaku cilvēki, ziemassvētku tautiņa, tikai reizi gadā pienāk viņu laiks.

šodien vecītis atnesa man to skaisto halātu ar kapuci. nolasīju viņam priekšā arī visu pārējo, lai neaizmirstas. vēl atcerējos, ka man vajadzīgs pelnutrauks, paliels un eleganta dizaina, čības, liela izmēra bļoda. kaķīti, iespējams būs jāatšuj, jo manai debesu meitenei kaķu klātbūtnē noļimst spārni.
paldies visiem, kas mani sadzirdējuši.

interesanti, bet vecītim lūgtais sāk piepildīties, pirmdien man nesīšot kaķīti. drusku jau sāku uztraukties - kā un ko. dzīvesveids nav īsti atbilstošs kaķītim laikam. bet ir jau labi. tāda sajūta, ka tipa spēlēju mājās. vispirms mājas savas, aizkaru stanga, tagad kaķis.

žēl, ka nepiebildu, ka mums mājās ļoti vajag maizes kasti, drēbju pakaramo uz vienas kājas un vēl kādu sarkanu krēslu virtuvei. cilvēku, kas pieskrūvē sienai gleznu. un ilmai ļoti vajag drēbju skapi. un man vispār vajag cimdus, ne jau oranžus obligāti, dajebkādus. un skaistu, siltu, plānu vilnas lakatu-šalli.

Melna kafija, melnā šokolāde, apelsīns.
Kanēlis, krustnagliņas, kaķis.
Mencu akniņas, olīvas ar anšoviem, kaņepju sviests.
Dāvanu karte uz solāriju visu ziemu par brīvu.
Balta, stingra lilija matos, ap pleciem neredzama lapsa.
Savvaļas putns, kaut vai žubīte. Labāk jau vārna.
Būt dāmai.
Karstvīns pēc pastaigas pa dziļu sniegu, bezdarbnieka statuss, Dostojevskis.
Pakašņāt sniegu. Atrast jēgu. Atrast nomirušu cilvēku (kaut reizi).
Klepus sīrups. Slaucīt prieka asaras lakata stūrī.
Spilgti oranži, luminiscējoši cimdi, savienoti ar aukliņu pār pleciem.
Mazliet īsta naida, nauda.
Dievs. Iedomīgi un skaisti cilvēki.
Dzērāji, āksti (izņemot nodevējus).
Pirts, kalanētika, brutāls godīgums.
Dermantīns. Vēsas rokas. Iziet ar kājām 10.tramvaja maršrutu.
Izvilkt visam līdzi ar pirkstu.
Skatīties filmas, lasīt grāmatas, pīpēt virtuvē.
Visādas interesantas puiku-meiteņu štellītes.
Automašīnas vadīšana naktī, mežs, slapjas sūnas.
Dzejoļu grāmata, mīnus desmit kilogrami.
Aukstās uzkodas no svinību galdiem (ko parasti dod prezentācijās un citos oficiālos gadījumos, bet ikdienā nevar nekur dabūt).
Lai paglauda galvu un pasaka “vai, vai, bērniņ”. Liels sieviešu velosipēds.
Migla.
Melnais balzāms ar ledu un citronu, tievās cigaretes ar mentolu.
Lai zobiem nav nervi atkal jārauj.
Lai neviens nebaras. Eņģelis. Mīļākais.
“La Femme Nikita” pilna DVD kolekcija (1. – 5. sezona).
Iedvesma.
Divi metri tumšbrūni zeltaina, gandrīz melna, organzas auduma, vismaz 2,10 metru platumā.
Salīt.
Balts porcelāns. Guaranas pulveris. Tango.
Ledus šņirksts zem slidām, zāļu tēja, vecie žurnāli “Avots”.
Longdrinks un šortkats ar/uz tevi.
Visu drusku lēnāk.
Kaut kāda stabilitāte kardiogrammā (pārnestā nozīmē).
Vēdera trenažieris “Taurenītis”.
Saule iekrāso blokmājas rudas. Lētas blondīnes vienkāršām sarunām.
Stikla – metāla konstrukcijas grāmatplaukts. Šampanietis.
Veselā saprāta robežas. Svaigi spiesta apelsīnu sula.
Visādas tur eļļas, ķermeņa pieniņi, aromātiskās ziepītes, vannas bumbas u.tml.
Latgales māla svečturis (joks).
Frotē halāts ar kapuci. Rūķu karalis no filmas “Labirints”.
Ugunskurs, netīra seja.
Grauzdēta melnā maizīte ar brūkleņu zapti.
Ginko Biloba (ginka koks) iepretim Latvijas universitātes centrālajai ieejai.
Kaķis (vēlreiz), savs (?) (varbūt). Pelēki-strīpains, cietais. Ne-pūkains, drusku ir alerģija.
Augstākā izglītība, brūnais saldējums, sunītis ar brūno purnu.
Miegs, gaļa, mīlestība.

Lūdzu, lūdzu, mīļo vecīt.
(Mana adrese ir redakcijā.)

Diena, 2005. gada 21.dec.

dzejolis saucas "rezignācija" un tā autors tomēr ir Plūdons

neko, šorīt pamodos kojās un nevarēju atrast savu vienu zeķi, melnīti. un zeķes, kā jau ciemojoties, man tikai divas bija - viena vienai kājai, otra- otrai. visu sakrāmēju, gultu pat saklāju, to vienu zeķi uzvilku un tad stipri sāku trīcēt kā vectētiņš multenē caps kad pie durvīm zvana neredzamais ļaundaris, kas tas, ellē, ir, ka nevar atrast to vienu zeķi. arī simbolisma paradigma protams deva savu artavu. trīcēdama labi dzirdēju kā aiz sienas divi studenti runājas:

- a ko tu precēsi?
- es? nu, zini, ir tāda agnese krivade.
- to? viņa taču pati ar savām zeķēm netiek galā.

ne domu ne jūtu, viss tukšs un salts
man liekas, ka būtu es ledū kalts

man liekas, ka birtu man sirdī sniegs
un manī mirtu viss dzīves prieks

kur laime tu eji,kur palieci
te pazibēji, te pazudi

ar katru dienu top tumšāks prāts
un tu arvienu vēl neatnāc

rūs paijas un spēles, vēl dzirkstošais vīns
rūk cietilgu kvēles bezdibens

kur saules dziesma, kur spārnotais gars
kur maldu liesma, kur pavasars

kur tālā apvāršņa rumaki,
kas aizsedza burvīgo pasauli

kur mīlestība, kur dedzība
kur sapņi, kur griba, kur jaunība

ne domu ne jūtu, viss tukšs un salts
man liekas, ka būtu es ledū kalts

man liekas, ka birtu man sirdī sniegs
un apņemtu mani dziļš mūža miegs

Jānim Rokpelnim lielā jubileja bija jau krietni sen. Dāvanu biju nopirkusi uz īsto datumu un glabāju mājās. Gaidīju, kad oficiāli sveiks valsts un sabiedrības vārdā, dāvinās goda rakstus, tad arī es pie reizes varētu neuzkrītoši paust savu cieņu un atzinību. Tad nu pagājušsvētdien arī sagaidīju oficiālo pasākumu, par kuru, nebīstos šī vārda, apvainojos.

Sen biju pamanījusi, ka dižgarus mēdz uzurpēt morāli novecojuši vienaudži, kam liekas, ka viņiem uz šiem dzejniekiem ir pirmtiesības. Īpaši pēc nāves, kad dižgari vairs nespēj pretoties, viņus piesavinās dusmīgas literatūrzinātnieces, lai sargātu pašiedomāti viennozīmīgus mirušā aspektus no pašiedomātiem ienaidniekiem. Pašas morāli novecojot, nesaprotot, ka šādi viņas sargā tikai savu laiku, nevis ģēniju, kurš laikā neietilpst. Latviešu biogrāfu sentimentālajā slengā ir tāds termins “pārlaicīgums”, es ar to saprotu domāšanas brīvību, to, kā dēļ cilvēka domas ir interesantas visu vecumu cilvēkiem dažādos laikos. Nedaudz šaurāks termins ir “spēja just šo laiku”, tā ir spēja, kas tad, ja tu neesi “pārlaicīgs”, ar laiku pāriet. Tiem, ko tikko apzīmēju ar “morāli novecojušiem vienaudžiem” šāda spēja ir piemitusi jaunībā, vietā, kur viņi kopā ar Rokpelni dzēra koka paneļiem iztapsētās svinību zālēs ar dermantīna sēdekļiem. Tajā Dailes teātra 93. telpā, kur par godu lielajai jubilejai viņu iebāza atkal. Morāle tam, ko gribu teikt, ir “rokas nost no Jāņa Rokpeļņa, vecie krabji”, ar vecumu nedomājot nedz gadus, nedz arī uzskatu briedumu, bet koka paneļus un dermantīnu.

Ja jau sākam te dalīt Rokpelni, tad pateikšu, kā ir: manuprāt Rokpelnis pienākas tikai man un citiem dažādos veidos jauniem dzejniekiem, kas, ja arī nav pārlaicīgi, jūt vismaz šo laiku. Es labprāt Jānī Rokpelnī dalītos, piemēram, ar Uldi Bērziņu, kurš 93. telpā, viņam uzdāvināja papīra paciņu ar uzrakstu “MAUKAS”.

Tas arī apmēram bija tas, ko pateica Jānis Rokpelnis, savā jubilejā beidzot uzlaists uz skatuves. Gan to, ka viņam paša dzejoļi ir noriebušies līdz kaklam, gan to, ka viņš savu dzīvi vērtē kā neizdevušos un to ir “sačakarējuši pantiņi”. Un cik neatbilstoša ir visa šī sociālistiskā ākstīšanās. Nē, pēdējais teikums ir mana interpretācija, es jau zinu, cik viņš ir labsirdīgs un mīlošs, gan pret tiem vecajiem krabjiem, gan pret jaunajiem grafomāniem. Ap šo vecumu arī uz dzejniekiem neviens vairs neapvainojas, lai kādas viņi rupjības rakstītu savos dzejoļos, un lai cik depresīvi izrunātos intervijās. Ap šo vecumu visi pieņem kā pašsaprotamu, ka tavās rupjībās noteikti ir kāds liels dziļums, un tavs drūmums ir ekstravagance. Tā ir priekšrocība, ko dod gadi. Savukārt pie trūkumiem, ko dod gadi, pieder dziedošie un deklamējošie aktieri.

Aktieris pats par sevi jau nav nekas peļams, ir tikai skaidrs, ka viņš nedrīkst lasīt dzeju. Jo īpaši, kamēr pats dzejnieks vēl var savu dzeju nolasīt. Aktierim maksā par tukšumu. Par to, ka viņš savu ārējo pārspīlētību var piepildīt ar jebkādu saturu, ko prasa noteiktā loma. Savukārt dzejnieks – tas ir pavisam kas cits, iekšēji pārspīlēts un ārēji nevienmērīgs. Nesen izlasīju, ko Brodskis atbildējis uz jautājumu par to, vai dzejniekam vajadzētu kaut kādā veidā sociāli un politiski aktīvi uzstāties. Brodskis saka, ka nevajadzētu vis, jo “ar ko tad dzejnieks var uzstāties? Tikai ar savu savādo pasaules uztveri, kas nav pierasta vairumam”. Aktieris, gluži pretēji, uzstājoties atražo kādu vispārizplatītu tēlu sistēmu, bet tajā nav dzejnieka, jo dzejnieks nav vispārizplatīts. Viņš ir sastopams stipri retāk par aktieri, dzejniekus bariem nelaiž ārā no Latvijas Kultūras akadēmijas.

Starp citu, Uldim Bērziņam, kurš Rokpelnim uzdāvināja to kasti ar uzrakstu “MAUKAS” pagājušogad arī bija apaļa jubileja, un viņa jubilejas pasākumu pēc līdzīga principa saķēzija aktieri un režisori, līdz ar to es saprotu, ko viņš ir domājis ar tām “MAUKĀM”*.

Jo tiešām, nav nekā bēdīgāka par to dramaturģisko pārpratumu, kas izcēlies ap dzejnieku tēlu KĀ TĀDU. To veidu, kā aktieriem liek tēlot dzejniekus, varētu salīdzināt ar to, kā mans kolēģis Mārtiņš ministrijā sāka mani ķircināt vienādiņ vaicādams “kur berete”, arī uz oficiālo sveikšanu vārda dienā esot ieteicis man uzdāvināt bereti. Tad nu režisoriem ir tāda maniere uzmaukt kaut kādam aktierim galvā bereti un domāt, ka tā uzreiz sanāk Vācietis, vai Čaklais, vai Rokpelnis. Kāds cits dzejnieks, gudrāks par mani, to nosauca par “reālpsiholoģisko manieri”, vārdsakot, maldīgo priekšstatu, ka dzejoļu kopā būtu atrodams sižets ko sauc par dzejnieka dzīvi.

Aptuveni tādā manierē es apvainojos uz Jāņa Ropeļņa jubilejas pasākumu Dailes teātrī. Piekrītu arī visiem tiem, kas domā, ka nevajag koncentrēties uz negatīvo un jāpriecājas par to, ka šitāds Jānis mums vispār ir. Ne vien dzejnieks, bet arī mūza vairākām dzejnieku paaudzēm. Un es jau arī plānoju priecāties, visu atlikušo dzīvi pēc šīs slejas uzrakstīšanas.
__________________________________________________
*“MAUKAS” patiesībā bija parasti sausiņi, tikai igauņu.


Diena, 2005.gada 30.novembris

Ciemiņi aizgāja, es nomazgāju traukus, un pēc tam skatījos uz brūno putnu, kas uzlaidās uz balkona malas, viss spalvains, starp dzelzi un betonu. Kaut kā pavisam histēriski reaģēju uz šo putnu, it kā tas būtu simbols. Man tā gadās. Tas ir ļoti dzejnieciski – pievērst uzmanību dažādām detaļām un saskatīt tajās dubultu nozīmi. Piemēram, uz piena pakas aizdares austiņām rakstīts “Atvērt līdz galam”, un man jau uzreiz liekas, ka “gals” šeit domāts pārnestā nozīmē, tur ir iekšā ir mācība, ko sludina piena fabrika. Nu labi, citreiz tāda uztvere apnīk, par to runāt ar citiem vispār ir narcisms. Vai reklāma. Es tomēr nesūdzos, tas vismaz ir interesantāk, nekā vienkārši dzīvot.

Putniņš, tātad, bija brūns. Brūnais strazds, vai arī ziņojums no Dieva, lai kas arī nebūdams, viņš tupēja uz balkona malas un knābāja vīnstīgu ogas. Viņš bija tumši brūnā krāsā, man patīk tāda krāsa. Es drēbes pārsvarā pērku tādā krāsā. Ziņojums no Dieva bija par to, ka ir pasaulē ir iespēja klusēt, tā vietā, lai atkal sarunātu lieku un pēc tam par to bēdātos kā tāds Dostojevska varonis. Pašam sava eksaltācija jau vienmēr šķiet stilizējama, un tādēļ – piedodama, bet otram piedot – kaut kā negribas. To es par sevi, ko lai dara, daudzi cilvēki nepatīk, un slinkums pret to cīnīties. Citus kaut kā arī negribas iedomāties par grāmatu varoņiem, sevi kā tādu uztvert gan nav nekādu problēmu. Interesanta liekas arī doma par to, ka visiem cilvēkiem, izņemot mani, zem ādas īstenībā ir miroņgalva. Bet tā jau ir cita saruna.

Vēl ticamāk, ka putns bija Dieva sūtīts intervētājs. Tu labāk gribi būt priecīgs jeb pieklājīgs? Tu labāk gribi būt godīgs vai gaumes robežās? Vai tu gribi būt modē vai būt laimīgs? Un kas vairāk modē – būt modē vai būt laimīgam? Ko tu galvenokārt meklē, iedvesmu vai patiesību? Vai tu šobrīd gribi pagulēt vai saprast? Vai, esot neveiklam, iespējams būt laimīgam? Jeb arī tā tikai rāda tajās Amerikas filmās. Vai būt bēdīgam ir pieklājīgi? Vai ilgas pēc Dieva ir kaislība vai tās trūkums? Vai banalitāte nozīmē nepatiesību vai tikai sliktu aktierspēli?

Intervētājs čīkst ar vaļā muti un groza galvu, aiz aukstuma uzpūties pilnīgi apaļš. Viņš paēd ogas, izdzer piedāvāto kafiju, un pēc tam vēl ilgi sēž, pat paceļ vienu kāju, ievelk savā spalvainībā, lai nesalst no dzelžiem un betoniem. Kur bija rakstīts par to, kādi izskatās eņģeļi? Varbūt šis man no Dieva atnesis tādu kā prēmiju? Pārnestā nozīmē, protams. Gribētos arī pašam pārnesties nozīmē. Lai visā manā muļķībā kāds saskatītu mācību vai koncepciju. Vai dzeju. Vot, vairāk, kā būt par dzejnieku gribas būt par dzeju. Lai visi tevi uztver kā dzejoli.

Pēc tam putniņš izkakājās, un, spārnus pacēlis, visas ogas atrija un izspļāva. Savādi, neko tādu vēl dzīvē nebiju redzējusi. Laikam negāja pie sirds. Ko tad viņš gribēja ēst? Putna pienu, vai? Viņš bija ļoti tuvu, divu metru tālumā no manas sejas, un tad piepeši pieklauvēja pie loga. Varbūt – slims, kaujā ievainots, un klauvē pie manis kā pie kara lazaretes. Nedz tur eņģelis, nedz intervētājs, vienkārši mazs, bēdīgs putniņš. Knosījās, kā nevarēdams izturēt, un tad viss, kā jau vienmēr, beidzās ar aizlidošanu projām, bet gribētos, lai viņš, lai kas arī nebūdams, vēl kādreiz atnāk. Ne jau obligāti tagad, bet kādu citu reizi.

Diena, 2005. gada 9.novembris

te Tev raksta noraizējusies A. (vārds mainīts). Rakstu Tev, jo mani jau ilgāku laiku nomoka liela problēma. Lūdzu pasaki, ko man darīt, ja labs cilvēks, pieņemsim, ka viņu sauc X, uztaisījis pilnīgu mēslu. Uzrakstījis, uzgleznojis, uzvedis viduvējību, kaut ko samudrītu, pašmērķīgu un neveiklu.
Es vienreiz izdarīju tā, kā man gribējās, pateicu visu, kā patiesībā ira. Pēc tam X apvainojās, tomēr nojautu, ka es viņu interesēju, jo jutu viņa skatienu. Man gribējās atbildēt viņa jūtām, tomēr es it kā izlikos nepieejama, vēsa, jokojos ar citiem, ļāvu citam pavadīt sevi mājās no klases vakara. Es it kā noslēdzos sevī un tieši ar šo vienu cilvēku vairs nevarēju izdomāt neko, ko sacīt, lai arī tobrīd man likās, ka mīlu tieši viņu un vēlos atvainoties, paskaidrot savu rīcību. Vienreiz es mēģināju, kad citu nebija apkārt, tomēr viņš nenoticēja, teica, lai es beidzu liekuļot, un ka starp mums viss ir beidzies. Man arī viņa draugi vēlāk pienāca un teica, ka esmu rīkojusies netaisni un nepareizi, vai tad es nezinu, kā viņam dzīvē šobrīd iet un kāda ir viņa personiskā traģēdija. Un ka viņš esot jūtīgs cilvēks, vai es gribot justies atbildīga par to, ja ar viņu kaut kas notiks. Tad es vienlaicīgi gan nokaunējos, gan sadusmojos, un, viņa draugiem dzirdot, skaļi teicu savai labākajai draudzenei: X ir labs, bet garlaicīgs cilvēks. X pūš burbuļus no vietējām, nevis importa košļenēm, sanāk pelēki un ātri pārsprāgst. Domāju: ja jau viss beidzies, tad beidzies. Un arī taisnībai (kaut kur) ir jābūt.
Tāda man bija pirmā reize. Bet vēlāk nāca arī citi, sauksim viņus par Y un Z. Un tad biju gudrāka, darīju savādāk. Kad man vaicāja viedokli par šo pilnīgo, pēc manām domām, mēslu, ko viņš uztaisījis, vienam es teicu “hmm, interesanti”, otram es teicu “forši, vienīgais, es īsti līdz galam nesaprotu”. Vēl kādreiz esmu teikusi “savā žanrā labi” un “kaut kas tur ir”. Ar laiku, gūstot dzīves pieredzi, šādi tādi teicieniņi iekrājas. Tad kaut kur ir gan taisnība, gan cilvēcīga attieksme. Tā vajag. Es jau arī kaut ko mēģinu rakstīt, mīļo Dieniņ, un zinu, kā sirsniņa sāp, ja kāds sabar vai apsmej.
Un tā mums klasē notiek tie literatūr(ne)kritikas procesi. Visi ir taktiski un pozitīvi, bet arī taisnība (kaut kur) ir. Īsti riebīgas, smeķīgas kritikas, kur taisnība stingri pielīmēta papīram, mūsdienās vairs tikai teātriem raksta. Nu ja, teātra kritiķi, atšķirībā no literatūrkritiķiem, paši teātri netaisa, ja nu vienīgi pie sevis mājās.
Bet nē, ne jau tādēļ Tev rakstu. Mīļo Dieniņ, es vairs tālāk tā nevaru, kā man pareizi darīt, lai neievainotu labu cilvēku un reizē arī taisnību nepiesmietu? Ko lai dara, ja lielākā daļa latviešu dzejnieku un rakstnieku viens otram ir labi cilvēki, ko lai dara, ja esmu tajā visā ietrinusies, ar visiem sadraudzējusies, un lojalitāti parādā pašai vella vecāmātei? Un ja taisnība mūsu skolā vispār notiek tikai aiz stūra pīpējot, nost no citu acīm, ne tajā, ko runā pie tāfeles un raksta iekšā avīzēs. Kaut kādā līmenī mums visiem ir pilnīgi skaidrs, ka esam lieli, kā teikt, dirsēji, nesaudzīga vārda neoficiālās sarunās nebīstamies. Līdz ar to sanāk, ka taisnības miesa ir caurspīdīga, turas tikai mutvārdu folklorā, bet avīzēs redzamais – vien ēna uz alas sienām.
Es gribētu ar avīzes starpniecību lūgt, lai man uzraksta (adrese ir redakcijā) kāds, kas varētu apstaigāt mūsu laikabiedrus un pierakstīt kritikas mutvārdu folkloras formas. Kāds brīvprātīgais, nu lūdzu, ir tik žēl, ka labas, spilgtas lietas aizplūst neizteiktas. Dzejnieks W., piemēram, visiem saviem draugiem ir pateicis, ko domā par dzejnieci, sauksim atkal par X, (jo beidzās citi piemēroti burti), bet uzrakstījis ir pavisam savādāk, tā, ka netiec gudrs – patika vai nepatika. Jo dzejniecei X ir, sauksim to par virtuvi, kur visi nāk pīpēt un dzert tēju, sēž uz grīdas, muguras atspieduši pret radiatoriem. Un vispār, mīļo Dieniņ, ak, pie velna to taisnību. Kas gan ir taisnība, kā gan manu stāvokli uzlabo tas, ja mans patiesais viedoklis nav jāmeklē, caurskatot kritiku pret gaismu. Nedz viņa man sviestmaizi nokosties ir devusi, nedz mājasdarbu norakstīt. Draugi tomēr ir svarīgāki, un arī tas, lai visi tomēr uzskata tevi par labu cilvēku, lai viss, ko tu dari tev labi izdodas, un tu ilgi dzīvo virs zemes, un tevi aicina sēdēt mīlīgās virtuvēs garajos rudens vakaros.

Diena, 2005.gada 21.oktobris

Kauns pat atzīties, kā rudens uzlabo garastāvokli. Saule slapstās pa krūmiem, tikko uz viņu paskatos, tā lūkojas uz otru pusi, it kā mani neredzētu. Pīlādži ir apsaluši un gardi, darbā ar meitenēm visu nedēļu vienu ķekariņu skrubinām. Pazūdot karstuma izmocītajiem vaibstiem, pilsētas sejā iezaigojas dzestrums un miers. Mikriņos atkal pilns ar vīriešiem žokejcepurēs un dermantīna jakās, kas savilktas ap gurniem. Vienu dienu atkal kļavas lapa nokrita un iemauca man pa seju kā slapja lupata. Pēdējās siltās dienas, kā asaras, šalle jau jāvelk bet cepure vēl nē. Kaut kā stulbi gribas smaidīt visu laiku. Viss šajā rudenī atgādina pagājušo rudeni. Šalles tās pašas valkāju. Un, tāpat kā pagājušajā rudenī, paņēmu adītus cimdus un nogriezu tiem pirkstgalus. Cimdi ir sarkani, ja redzat mani uz ielas, pasveiciniet.

Bet vispār gribēju pastāstīt, ka biju uz visādiem teātriem aizgājusi. Homo novus festivāla ietvaros. Piemēram, franču cirku, “Cirque Ici” AB dambī. No telts gāju ārā, juzdamās vāja un neveikla, vienu brīdi iešāvās prātā doma par to, ka vedu bezjēdzīgu dzīvi, ne mācos staigāt pa pudeļu kakliņiem, nedz māku nazīti norīt, pat skaļi nošņākties kā cirka meistaram Žoanam Legilermam nesanāk. Tomēr vēlāk ienāca prātā vārdi, kas vienmērīgi tiek izplatīti publiskajā telpā: katram cilvēkam ir sava vieta un savs uzdevums. Cik labi, ka pasaulē ir tādi vārdi, kas atkārtoti tik bieži, ka kļuvuši par medikamentozām patiesībām.
Cirkā visvairāk pārsteidza līdz šim nepieredzētā mīlestība pret nedzīvajām lietām. Nevis pret autiņiem, močiem un citiem spoži pulētiem tehnikas sasniegumiem, kas tevi papildina, dodot garāku... IQ. Bet pret lietām, kuras tev pašam jāpapildina. Jāpavada dienas un naktis kopā ar skārda toveriem, koka brusām un stikla pudelēm, būvējot cirka numurus, iestudējot dančus ar milzīgām metāla stīpām. Atšķirībā no mums, šī cirka mākslinieks lietām nepieiet kā izmantotājs, bet piedāvā tām izmantot sevi. Lai lietas sasniegtu savus mērķus, par kuriem mums, lietu vienkāršajiem paverdzinātājiem, nav ne jausmas. Es pieļauju, ka līdzīgi ASV pirms vergu brīvlaišanas nebija ne jausmas, ka melnādainie iedzīvotāji ir talantīgi un intelektuāli.

Interesantākais šķita priekšnesums ar vēdeklī sastiprinātiem koka dēlīšiem – gaisa akrobātiem, kas, iekārti trosē pie telts griestiem, paši šūpojās turp – atpakaļ un izpildīja dažādus vingrojumus. Beigās dēlīši beidza kustēties un nolaidās, visi aplaudēja, es arī, bet tad atjēdzos: kaut kā stulbi aplaudēt koka dēlīšiem. Pēc šī priekšnesuma mazais, briļļainais puikiņš, kas sēdēja mums priekšā, piepeši skaļi vaicāja: “Tēti, bet dzīvnieki nebūs?” – un pats arī atbildēja ar vilšanos balsī – “Dzīvnieki laikam nebūs”.

“Dzīvnieki” tiešām nebija, bet bez dzīvniekiem var arī iztikt. Tad, ja ļoti cenšas un pakļaujas lietu kustībai, formai un fizikālajām īpašībām. Pavisam citādi ir tad, ja lietas pieskaņo cilvēku pasaulei, kā apvienības “Umka” asā sižeta izrādē, kur galvenajās lomās bija somas, pieskaņotas cilvēku paradumiem. Priekšnesums bija mīļš un smieklīgs, no tā nedvesa tāds nekrofils aukstums, jo stipri bija manāma dzīvnieku klātbūtne. Ja dzīvnieki ir, nav tik ļoti jācenšas, nav vajadzīga precizitāte, ar ko nedz šī, nedz citas Provju izrādes nevar lepoties. Visi tie jaunie latviešu aktieri, tik skaisti, plastiski un gaumīgi ģērbušies, ir koncepts paši par sevi! Gan piedaloties izrādēs, gan ārpus tām. Lielākajai daļai izrāžu nesapratu morāli, kā jau tas mēdz būt ar tiem jaunajiem teātriem. Vissmieklīgāk bija teātrī par Čaku – bija uztaisīts tik smalki, ka vispār pat nevarēja pateikt, ka par Čaku. Labi, ka pēc tam izlasīju izdales materiālos. Es nevienu nevainoju, jo man arī tā ir – daudz visādu joku un ideju nāk prātā, bet tas, kā no tām satamborēt lupatu segu, kas izklāta saucas par koncepciju, jāmācās. Tikmēr izrādi mierīgi var izvilkt uz dzīvniekiem. Viņi varētu arī stāvēt uz skatuves un neko neteikt, man tāpat patiktu. Līdzīgi kā lauva, kas vienkārši apskrien pa riņķa līniju un ieskrien atpakaļ kulisēs, nekas liels nav noticis, bet esmu diženo krēpju viļņošanās un asās ķermeņa smakas piepildīta. Starp citu, esmu droša, ka viens aktieris, tāds garāka auguma, uz mani izrādes laikā paskatījās. Skatiens bija diezgan ilgs un ciešs. Man arī likās, ka piemiedza ar aci. Gāju mājās un par viņu domāju. Es zinu, ka viņš mani sajuta un arī turpmāk meklēs manas acis pūlī. Ja šis garākā auguma aktieris gadījumā šo lasa, vai ja jūs viņu pazīstat, tad pasakiet, ka mani šoruden uz ielas var pazīt pēc sarkaniem, adītiem cimdiem ar nogrieztiem pirkstgaliem.

Vai zināt, kas kopīgs dzejai un reklāmai? Pats galvenais. Dzejnieki. Latvijā reklāmu rakstīšana ir otrā populārākā jaunākās paaudzes dzejnieku nodarbošanās tūliņ aiz dzeršanas un depresijas.

Reklāma ir punkts, kur sataustāms kapitālisma pulss. Vieta, kur viss notiek aiz aprēķina, tirgus aug visstraujāk, darba diena visgarākā. Turpretim dzeja ir absolūta tautsaimnieciskās darbības dīkstāve. Tādēļ daži reklāmā nodarbināti dzejnieki, ar kuriem aprunājos, uz jautājumu — kas kopīgs reklāmai un dzejai — atbildēja, ka nekas. No viņiem nopratu, ka tā varētu būt uzskatāma par nacionāla mēroga traģēdiju, ka dzejniekam ir ne vien jāstrādā, bet arī jāstrādā reklāmā.

Tas tādēļ, ka Latvijā pastāv tā interesantā dzejnieka kreisās pozas tendence. Dzejā un dzejnieka dzīvē ietverts rūgtums pret naudas apriti sabiedrībā un tās radītām uzvedības klišejām. "Piedūriens" pie patiltes estētikas. Piederības apliecinājums visādiem lūzeriem. Daudz mums labu dzejnieku, kas mīl cilāt tos kreisos jautājumus. Līdzīgi kā padomju laikos visi cilāja labējos jautājumus, tādējādi izpelnoties augstus reitingus.

Es to neizprotu, jo nezinu muļķīgākas tēmas par tendenci. Sociālie jautājumi nevienam nevar būt tik svarīgi kā personiskie, to saasināta attēlošana dzejā vienmēr saistīta ar iztaisīšanos labākam nekā esi. Ko gan var panākt, uzrakstot dzejoli ar sociālu mērķi. Dzeja ir medijs ar tik mazu pārklājumu, ka jebkādu mērķi tajā ielikt vienkārši jākaunas. Atvainojos tiem, kas uzskata, ka dzejai tomēr ir kāds mērķis, piemēram, padarīt sabiedrību labāku. Es personiski rakstu dzejoļus divu iemeslu dēļ — sliktas nervu sistēmas un ekshibicionisma nolūkos. Nekādu citu mērķu nav.

Vēl pastāv apsvērums, ka dzeja, lai kāds būtu tajā ietvertais vēstījums, ir daudz smalkāka sfēra par reklāmu. Par šo aprunājos ar parastiem jauniešiem interneta portālā. Lielākā daļa kā kopīgo dzejā un reklāmā minēja faktu, ka "abas besī ārā". Tā ir atbilde, kas ļauj izdarīt diezgan precīzus secinājumus: dzeja normālam cilvēkam vienkārši nav saprotama.

Dzejniekam Mārim Salējam Delfos bija raksts, kur viņš saka: "Dzeju (..) var saukt par dvēseles nomodu. Ieraudzīt pasaules skaisto un vienlaikus baismīgo nepamatotību." Es viņam piekrītu par to nepamatotību, bet nezinu, vai tiešām dzeja jāuzskata par "dvēseles nomodu". Ja, piemēram, piekristu, ka viss ir tas, ko par to domā skaitliskais vairākums, tad dzeja varētu būt pilnīgas muļķības. Un taisnība ir jauniešiem, kas spurdza un sarunājās laikā, kad es un vēl daži lasījām savus pantiņus Imantas kultūras centrā, nevis viņu skolotājiem, kas, neizprotamu iemeslu vadīti, pastrādā varas darbus pie saviem skolēniem, sadzenot telpā, kur tiek lasīta dzeja. Un nomoka arī dzejniekus, liekot uzstāties auditorijā, kam "pajāt" par viņu dvēseles mokām.

Iespējams, dzejnieki tiešām ir tas, par ko sabiedrības lielākajai daļai jau sen ir aizdomas. Kaitēkļi, kas grauž telpas un laika lietderību. Darba laikā ar klišejiskām frāzēm, liekot pirkt to, kas cilvēkam nemaz nav vajadzīgs. Pēc darba — ar nevienam nesaprotamiem vārdu virknējumiem, sauktiem par dzeju.

Varbūt jūs meklējat dzejā kaut ko brīvu no konjunktūras, kaut ko "garīgu" un "dvēselei", atsvaru seklajam visapkārt. Neļaujieties pievilties! Jo dzejnieki paši ir tie, kas, strādājot reklāmā, rada šo ikdienišķo un seklo. Varētu noslēgt, pārfrāzējot kādu no austrumu skolotājiem: ja satiec dzejnieku, nosit to.

2005.gada 24.septembris, Diena

Nesen palasījos savu dienasgrāmatu, ko rakstīju 14—15 gadu vecumā. Tagad kauns. Ne jau no tā, ka naivi — tas vēl būtu paciešams. Kauns no tā, cik garlaicīgi. Racionāli prātuļojumi par to, kāda es esmu un ko citi par mani domā. Turklāt katrs otrais teikums atsauc iepriekšējo, paziņojot, ka "es te rakstu kaut kādu sviestu". Dažādas shēmas un tabulas, ar kuru palīdzību mēģinu sevi izprast. Piemēram, uzzīmēts iekšējās būtības šķērsgriezums. Tik neoriģināli, ka riebjas aprakstīt. Lai gan arī neoriģinalitāte nav pie vainas, jo tās vietas, kur atspoguļojas tālaika valodas uzbūve un vērtības, lasīt ir interesanti. Piemēram, aprakstus par dažāda veida sociālajiem kontaktiem, kur lietota aizkustinošā skolas gadu leksika — kurš ar kuru ir "nosūcies" vai "nodrāzies", kurš mēģinājis "nokoļīt" un kura "učene besī ārā". Interesants sociālantropoloģiskās izpētes materiāls ir arī cilvēku vērtējumi — lielākajai daļai ir "mazvērtības kompleksi", citi ir "iedomīgi" un "debili", bet dažas ir "vienīgās normālās vecenes". Pārspriedumi par to, kurš ir pārgulējis un kurš tikai "dirš". Tas vēl ir izklaidējoši. Bet citādi — garlaicīgi. Pusaudziskā gudrība un meklējumi — garlaicīgi. Simtkārt garlaicīgāk par Jāni Akurateru un Annu Brigaderi. Kāda velna pēc man ir jāraksta "es sev riebjos, bet vienlaicīgi kaut kā arī sevi mīlu"? Kādēļ es neizmantoju brīnišķīgo iespēju domāt tīru un neaizmirstamu "es sev riebjos"? Kādēļ es nevarēju rakstīt, ka "visi vīrieši ir vienādi", pēc tam vismaz pasmieties varētu, bet nē, man tas ir jāsabojā ar "visi vīrieši ir vienādi, bet varbūt es tā rakstu tāpēc, ka pārāk daudzus nepazīstu".

Vai tiešām esmu bijusi tik garlaicīgs jaunietis? Negribas ticēt — sevi allaž atceros kā kaut ko īpašu, kā arī atceros citus sakām, ka esmu interesanta meitene, lai ko viņi ar to būtu domājuši. Dzēru, pīpēju, bučojos, viss bija normāli. Taču neko interesantu dienasgrāmatās izlasīt nespēju, ja neskaita nežēlīgus zīmējumus un absurda īsstāstus uz pierakstu klažu malām. To, ko mana roka uzķēpājusi aiz vēlmes pajokot, ar domu parādīt citiem. Tādā nepersoniskā līmenī. Un šis "nepersoniskais līmenis" ir simtkārt interesantāks par to, ko sarunās ar noslēpumainu sejas izteiksmi mēdz apzīmēt ar "tas ir pārāk personiski"? Vai katram interesantajam cilvēkam iekšā slēpjas tādi, atvainojiet, mēsli?

Man liekas, ka jā. Bez lasītāju klātbūtnes visi ir garlaicīgi. Tādēļ ļoti daudz skaistuma un interesantuma pasaulē vairojuši tā saucamie "blogi" — interneta publiskās dienasgrāmatas, kur tu raksti par sevi noteiktam lasītāju lokam. Man arī tāda ir, un mani regulāri lasa 200 cilvēku, tādēļ pieļauju, ka esmu iemācījusies rakstīt interesantāk. Pārdot sevi pat visintīmākajos pārdomu brīžos. Rakstot piezīmes, neatļaujos kailu loģiku, mēģinu jau uzreiz stilizēt, domājot ārpusracionāli, sapludinot tēlu pasauli ar veselo saprātu. Lēnām vēršoties publiskam rakstītājam, vairs nevar atļauties tērēt laiku, lai domātu un rakstītu šā tā, citiem vārdiem sakot, godīgi. Jāmācās piešķirt ritmu, sadalīt taktīs. Brīžam — tēlot jukušu, ļauties bezjēdzīgiem vārdu virknējumiem, kādi dienas laikā caur apziņu izplūst miljoniem, un man ir aizdomas, ka tā notiek ar daudziem, bet par "radošu" tevi padara tas, ka tos esi iemācījies pamanīt un attiecināt. Divvirzienu zibeni, piemēram, erogēnās zonas uz mēness, Eiropas zemju rudimentāros karaļus. Šobrīd tie ir vārdi bez jēdzieniskas noslodzes, bet nebaidieties — gan jau ar laiku atradīsies arī jēga. Jāmācās integrēt piezīmes uz klades malām un ar skoču notītās skolas gadu dienasgrāmatas. Man ir aizdomas, ka tās tiek slēptas tādēļ, lai nobēdzinātu savu garlaicīgumu, nevis piedzīvojumus.

Garlaicīgums rodas no būšanas "pie pilnas apziņas". Tas ir garlaicīgi pēc definīcijas. Un arī būt godīgam — neizsakāmi garlaicīgi. Tas, kas veido visu, kas ir "radošs", taču ir cilvēku prasme improvizēt savu iekšējo pasauli. Skrečot kā dīdžejam ar dvēseles ripām. Kā saka Brodskis Volkovam Bankovska pagājušosestdien citētajā, "radošā procesa racionalitāte paredz arī zināmu emocionālo racionalitāti". Proti, tas ir veselīgs filtrs — kad raksti, arī tavas skumjas vairs nav tādas pašas kā tad, ja tu no tām nevarētu izspiest nekādu labumu, attiecīgi pieslīpējot izteiksmi.

Ir arī dokumentālais žanrs, kur drīkst rakstīt godīgi un tāpat ir interesanti. Taču tad vajag interesantus faktus, kas, manuprāt, ir izbeigušies. Man vismaz nav ticis tik daudz seksa, politikas un noziegumu, lai es kādu interesētu. Tādēļ tekstu pūderēju, lasītājiem pūderējot smadzenes. Jo cenšos, lai mani lasītu arī nākamreiz un lai ar mani būtu interesanti. Un visi šie tā saukto jauno literātu radošie mēsli un ākstīšanās — pašmērķīgas bezjēdzības — tikai aiz ilgām pēc jūsu mīlestības. Jo vienatnē, ticu, viņi ir parastāki par pelēko akmeni. Viņi ļoti cenšas, lai jums ar viņiem būtu interesanti. Ja lietas sauks to īstajos vārdos un spriedīs skaidri — tad taču jūs visi nomirsiet. Aiz garlaicības.

Diena, 2005. gada 17.augusts

Labdien, draugi. Rakstu jums no Parīzes. Esmu te atbraukusi, pat īsti nezinu, kādēļ. Man tagad ir atvaļinājums, un atvaļinājumos pieklājas aizbraukt, lai atslégtos. Vienkārši tāpat atbraucu. Dabūju lēto lidmašīnas biļeti. Ne man šeit ir kur palikt, nedz arī kultūras vai ekskursiju programmas. Nedz es zinu, kā tikt atpakaļ. Neko es sheit nezinu, un arí tu, Paríze, to vél nezini, bet es esmu tavs dievs. Bet ká gan tev, Paríze, to zinát, ar kuru vietu pilsétas vispár zina? Iespéjams, ar kapsétám, bet Parízes kapsétá, vai tad tur káds dzívs cilvéks maz ir apraksts, tur jau tikai várdi. Visu laiku galvá viens teiciens, neatceros, kursh no pasaules, vai varbút pashmáju cinikjiem to ir teicis - ¨Man nepatík celjot, jo mani neinteresé nekáda veida attálums árpus sevis¨. Atsakos no júsmas par pilsétám un to kapsétám, mani interesé tikai tas, cik dabiski tás papildina mani pashu. Vai Séna man izplúst cauri, vai tikai notek gar lacíti ká siekala.

Labdien, draugi, Tagad no Lakorunjas rakstu. Tas ir Spánijas ziemeljrietumu radzinjsh, pashá okeána krastá. Nezinu, kádélj atbraucu. Man tagad ir atvaļinājums un atvaļinājumos pieklājas aizbraukt lai atslégtos. Pa celjam pékshnji apnika celjot, bet nebija ísti kur likties. Godígi sakot, man celjoshana stopéjot riebjas, nezinu, kádélj tik ilgus gadus esmu to daríjusi. Stopéshana ir labákais piemérs ¨attálumam árpus sevis¨. Mani nogurdina un garlaiko sarunas ar cilvékiem automashínás, stástít par sevi lietas, kádas man pashai sen vairs neinteresé. Ípashi, braucot pa valstím, kur neviens neruná nedz latviski, nedz kádá no citám normálajám valodám. Runát nemák, bet ljoti gribas. Pédéjais bija káds tuksha túristu autobusa shoferis, kursh mani ieveda Santjágo trijos naktí. Vinjsh runája visas chetras brauciena stundas, un tas nebija monologs, kura laiká varétu atslégties. Tie bija neatlaidígi mégjinájumi státies saruná ar vaicájoshu skatienu maná virziená. Nespéju izstástít, ka man Lakorunjá shobríd dzívo mása, nevienu no várda ¨mása¨ alternatívám vins neatpazina. Tádélj pateicu, ka man sheit dzívo máte, biju seriálá dzirdéjusi várdu ¨madre¨. Tad vinjsh atlikusho celja dalju runája par manu máti un bríníjás, ká gan vinja nokljuvisi Spánijá. Uz páréjiem jautájumiem atbildéju péc shémas ¨já¨, ¨né¨, ¨nesaprotu¨. Lai gan nesapratu vispár neko, tomér vinjsh izskatíjás dzilji sápináts, kad tá teicu. Tikpat skumjsh vinjsh kljuva, kad teicu ¨né¨, tomér ar to ¨jᨠarí párspílét nevaréju, jo dazhbríd vins uz to ilgi sméjás, itká bútu pateikusi ko draisku vai párdroshu. Shkjiroties vinjsh ilgi kliedza, un vinja acís bija asaras, párdzívoja dzilu drámu attiecíbás ar mani, attiecíbás, kurám nespéju atbildét, jo nezináju valodu. Pécák, parcinjá Santjágo centrá, vístoties guljammaisá, sapratu, ka ar mani noticis tas, kas médz notikt, ilgáku laiku runájot sveshá valodá. Cilvéks sák domát sveshajá valodá. Un es izrádás esmu sákusi domát valodá, ko nesaprotu. Aprautas frázes, neko nenozíméjoshi uzsaucieni, tas ir viss, ko es sev vakará pirms miega varu pateikt. Tá tachu var sajukt prátá. Né, nafig to celjosjanu. Attálumi árpus sevis, varbút man tádi vairs nav vajadzígi. Ipashi tádél, ka no ríta, kad lénám tinu no sevis nost plastikas lietusmételjus un miskastes maisus (naktí lija), pamaníju, ka smaka, kas man sliktos sapnjus devusi, nák no pacieta sunja súda tieshi pretim sejai. Tas bija diezgan plakans, tádélj pieljauju, ka nakts gaitá páris reizes biju párvélusies tam pári.

Tátad Lakorunja, draugi. Sheit man tomér patík. Paríze, ká jau minéju, ir nedaudz samákslota un párspíléta, tápat ká Ríga. Savukárt sheit neviens neko lielu ne no ká neiztaisa. Cilvéki ir tik atslábushi un dabiski, ka reizém liekas pastulbi. Vai komiski. Tas ir komiskums, ko spéju saskatít tikai es, stilizéjusi sevi lídz idiotismam. Redzéjám ubagu, kas spélé stabuli, bet sev priekshá nolicis chetrus kartonus, ar uzrakstiem ¨alum¨, ¨vínam¨, ¨tekilai¨ un ¨sidram¨. Un visi met naudinju, visi saprot. Nepieprasa, lai vinjsh izliekas. Izliecas. Arí es lénám sáku atliekties. Shádi man patík. Pashlaik esmu kafejnícá, skaistá kafijas párdevéja staigá ar sarullétu avízi gar klientu galdinjiem un sit mushas, ísi iekliegdamás pie katra trápíjuma. Sédét sheit, shajá kafejnícá, tas ir attálums iekshpus sevis, nekur nav játraucas, neviens neuzmácas ar garlaicígám sarunám. Laiks arí ir ljoti labs, nemaz nav par karstu. Okeáns – auksts ká avots. Debesis zilas, kalni augsti, viss ká pieklájas. Un cenas tádas pashas ká Rígá. Brínishkjígu chetristabu dzívoklíti ar divám vannasistabám vecpilsétá var noírét pat léták. Varbút nákamgad braukt atpakalj? Atpakalj no pilsétas, kur vedu saskanīgu dzīvi pati ar savu nokiju. No rīta ieslēdzamies, zvanāmies, rakstām īsus tekstiņus, nosūtam, saņemam atskaites. Esam zilpeléka térauda, norasojam pie zemám temperatúrám, pár visám savám virsmám. Átri izládéjamies, un ar nakti vairs nepietiek. Bet sheit ir baigi labi, nav zonas, míljá nokija, un tu man kalpo tikai ká pulkstenis un piezímju grámatinja. Es jútu, cik pazemota tu júties. Un, piedod, es par to tikai priecájos.

Diena, 2005.gada 27.juulijs

Agitas Dragunas Prāta varas darbi

Kam dzeja, kam proza, kam cisu maiss. Agitai Dragunai – prāts. Un man ir bail, ka, rakstot par šo grāmatu, nevaru runāt par dzejoļu krājumu „Prāts” kā mākslas notikumu. Es jau ļoti labprāt. Māksla tur ir. Bet prāts aizstājies priekšā, nelaiž. Pareizāk sakot, pat divi. Agitas un manējais.
Recenzēt prātu ir grūti, jo tad, ja dzejnieks sevi, vai savu lirisko personu apprāto pats, nevis atstāj šo darbu kritiķiem, grūti ko piebilst. Var tikai lauzīt savu prātu, mēģināt atrast kādu nedefinētu plaisu, kur iespraukties. Līdzīgi kā tad, ja jums sirdi krata kāds cilvēks, kas sevi apzinās tik pilnīgi, ka ir grūti palīdzēt. Ne uz ko viņam nevar norādīt, nevar pārmest, nevar uzslavēt, jo viņš savu seju redz spilgti izgaismotu acu priekšā un visu zina pats. Vienīgais, ko jūs ar šādu cilvēku varat izdarīt, ir nošaut greizi un saniknot ar virspusēju vērtējumu, kaut ko, ko parasti saka, mierinot draugu. Kaut ko, ko parasti raksta tādās recenzijās, par izteiksmes noapaļotību, ritma precizitāti, tēlainību, analizēt kādu metaforu un tās izcelsmi. Saskaitīt patskaņus. Un ar to pietiek, lai jau būtu nošāvis greizi. Proti, ar „prātu” rakstītai dzejai, atšķirībā no citām, ir iespējama „pareiza” un „nepareiza” recenzija, ja par atskaites punktu ņem autora pozīciju. Man liekas, ka, vairākkārt izlasot šo grāmatu, man radusies nojausma ne tikai par to, kas tajā mīlams un nīstams pašas prātam, bet arī par to, ko viņa īsti domā ar „prātu”. Šeit „prāts” ir tas pats, ko mēdz dēvēt par „jumtu”. Būtības daļa, kas sevi apzinās, savas personības verbalizēšana, pašrefleksija. Ļoti veselīga parādība cilvēkam. Bet var iedarboties nāvējoši uz dzeju.
Tas par Agitas prātu.

( Read more... )

KAROGS, 2005. gada augusts

Runāt rupjības ir tāpat kā ēst pusjēlu gaļu vai dzert tīru stipro alkoholu. Patīkama un spēcīga garša mutē, kopā ar debešķīgo piecminūšu dumpja sajūtu, ka brīdī, kad tu nolamājies, pret tevi nepatiesi saceļas un nosoda miljoniem dažāda veida „pareizo“, mietpilsoņi, standartu vergi, garīdzniecības augstākā šķira un citi nožēlojami radījumi. Kuru acīs tu esi kā Ipolits Dostojevska „Idiotā“, kāds, kurš neko nav mācījies no Nīčes bēdīgajā dzīvesstāstā ietvertās morāles: pacelties gultā uz elkoņiem, nolamāt visus par mēslu vabolēm, tad atkrist gultā un kāsēt tā, ka Dievam sirds krūtīs žēlabās žņaudzas. Ha ha. Tā, protams, ir stilistiski novecojusi attieksme, nevajadzīgs dramatisms. Bet es vēl tikai mācos atradināties no neesošu „pareizo“ un „sabiedrības normu“ jušanas apkārt, mūsdienās tas viss neskaitās, ir jādzīvo pašam.
( Read more... )
Diena, 2005. gada 5.jūlijs

Nav jābūt Džordžam Bušam, lai interneta komentāros par tevi nelaipni izteiktos. Nav pat jābūt Rakstnieku savienības jaunajam priekšsēdētājam, visvecākajam referentam vai viskopētākajam "kopīraiterim". Pietiek, ja esi kaut vai agnese krivade, lai, atverot internetu, izrādītos — tu esi slikti dzīvojis. Esi "neizglītota būtne, kura ar lecīgiem un tikpat kļūdainiem tekstiem mēģina radīt gudras maukas imidžu" (elzage, satori.lv). Ka esi pārāk stipri gājis, notrausis daudz lapu sidraba birzī. Nav jābūt paranoiķim, lai par to visu "sagruzītos". Un tad gribas iesaistīties interneta diskusijā un pateikt, ka tā nav!

( Read more... )

Diena, 2005. gada 16. jūnijs

smoking in fog is different

Šonedēļ pravoslāvu Lieldienas. Bet pagājušo svētdien baznīcā (luterāņu) sajutu, ka rokas stipri smaržo pēc zivīm. Kūpinātā skumbrija, ko agri apēdu brokastīs.

Stāvēju kopā ar citiem baznīcēniem ierindā, dziedāju, aizkustinoša dziesma bija: "Slavēt to būs/ ka viņš tik brīnišķi mūs/ mīlīgām rokām ir tvēris." Viņa mīlīgās rokas ar vieglu zivju aromātu. Ak, nē, zivis taču smaržo no manām rokām. Tik neiederīga protestantu askētiski elegantajā baznīcā tā zivju sajūta. Vispār jebkura organiska smarža. Šeit būtu pieļaujama augstākais svaigi ēvelēta koka smarža un pavisam viegli — balto liliju dievišķais aromāts.

Varbūt pareizāk būtu smaržot pēc piecepušās gaļas. Reiz uzkāpu ērģelnieka ložā, redzēju, kā ir īstenībā — koka soli ir kaili elektrības vadi, kur satupuši baznīcēni. Daži sēž mierīgi, citi raud un svaidās. Atnāk, palūdzas, pēc tam iet tālāk, bet mugurā, kur pieskāries elektrības vads, — izcepies tukšums, tāda vieta, kur turpmāk vienmēr vajadzēs turēt priekšā roku. Tā ir vieta, ar kuru baznīcā raudāts. Punkts, kur cilvēks pats sevi nodevis, izvērties par durvīm, kur pieklauvēt. Ceptas gaļas smarža.
( Read more... )

2005. gada 27. aprīlis

Neesmu no tiem stulbeņiem, kam patīk pavasari, rīti un citi sākumi. Saullēkts vispār ir parasta izvarošana. Man patīk vakari, patīk ziemas, patīk, ja godīgi uzreiz beidzas. Tomēr šorīt, šorīt — nogulties uz mitrā asfalta, apbirt ar puķītēm varētu (ir kaut kādas puķītes jau uzaugušas?), ar saullēkta adatu ietetovēt virs acs kādu labu un skaistu citātu — "mīlestība nekad nebeidzas", "ziema vienmēr beidzas" — ,paklaigāt kaut ko tāpatās, tādus niekus, joka pēc, tieši tāds arī ir tas laiks ārā. Un pareizi ir, bija jau apnicis. Saule nolaizījusi pulksteņiem sniegu, pie Gaiļezera slimnīcas betona baseina uz soliņiem tantiņas — viena viscaur ar plāksteri aizlīmēto aci slīpi pret debesīm pavērsusi, citas — svārkus sacēlušas, rāda varikozās vēnas saulītei. Tagad gribas dzert vairāk ūdens. Arī gājputni daudzviet manīti, runā, ka esot veseli un laimīgi. Nez, vai putniem arī pavasarī vairāk svīst paduses? ( Read more... )

2005. gada 6. aprīlis

Dzejniekam, kā lepni še dēvējos, nav tiesību izteikties savas paaudzes vārdā. Tie, kas tā dara, pirmkārt, kļūst mirstīgi, otrkārt — garlaicīgi. Dzejniekiem, kā, Jāņa Rokpeļņa atdzejots, izsakās Latvijas krievu dzejnieks Semjons Haņins, ir jāizsakās "visu nestabilo elementu vārdā (..), plēvspārņu un bezsejaino vārdā (..) un savu visiem apnikušo vārdu vārdā / Un citu orgānu, ķermeņa daļu un visuma vārdā". Tātad es visa minētā vārdā tagad gribētu izteikties par šodienas visai zīmīgo datumu. Pret šodienas visai zīmīgo datumu. Nē, šādas vārdu spēles jau var interpretēt kā ņirgāšanos. Varbūt "plēvspārņiem un bezsejainiem" šādos datumos vienkārši nevajadzētu izteikties? Jo ar mani diemžēl ir tā: kolīdz paveru muti, tā galvenokārt silts gaiss. Nekādas īstas nostājas, nekāda īsta naida, aizvainojošs aizvainojuma trūkums. Laikam tur arī ir tā paaudžu plaisa. Liekas, brīžiem tā sakļaujas, viņi iemācās lietot internetu, mobilo telefonu, pasūtīt picu, tomēr viņi nekad nepīpēs zāli, necaurdurs savas lūpas un krūšgalus, kā to dara viņu vecuma cilvēki dažādās ārzemēs. Un viņi nekad nekļūs gaumīgi un politkorekti savā vēstures vērtējumā. Jo ir redzējuši daudz ko tādu, ko neesmu redzējusi es. Pienāk šāds vai līdzīgs datums, un es tai paaudžu plaisā varu iebāzt roku līdz pašam elkonim.
( Read more... )

- Sakiet, lūdzu, dzejniek, kādu jūs iztēlojaties pasaules galu?
Man, piemēram, tas ir Rīgas porcelāna muzejā, tur var nokāpt pa šaurām kāpnītēm, pagrabā, un arī visas ejas un telpas tur ir ļoti šauras. Un šī nepietiekamā telpa ir vieta, kur iespējams pasaules gals, viena neveikla kustība, kaut kas apgāžas, un krīt arī viss pārējais, divsimt gadu vecs porcelāns un mūsdienu mākslinieku smalkie oriģināldarbi, porcelāna mājas, tortes, tautumeita, tinkšķ, plīst, un tu tur neko vairs nevari darīt. Dzejniek, jūs esat gara auguma, jums noteikti ir līdzīgi.

- Nezinu, nekad nekur neesmu uzgrūdies.
( Read more... )

Ar mani gluži nesen notika neparasts gadījums – mani uzlika uz avīzes pirmā vāka, lielu, krāsainu bildi, visā augumā, melnajā samta uzvalciņā un melnajās zempapēžu kurpēs ar siksniņu ap potīti. Ja nemaldos, šim laikrakstam ir viena no lielākajām tirāžām valstī. Es tur izskatos pat diezgan tieva. Tā bija pirmā reize dzīvē, kad mani uzlika uz avīzes vāka.
Mana bildīte vispār avīzēs ir bijusi, bet tikai kaut kur uz beigām, melnbalta un ļoti maza. Bet šeit – pilnā augumā, krāsaina. Es fotoattēlā gan neesmu pirmajā plānā. Pirmajā plānā notiek lentes pārgriešana, ko veic augstas amatpersonas, esmu aizmirsusi, kādas amatpersonas un ko īsti atklāja. Ja arī neesmu aizmirsusi, tad drīz noteikti aizmirsīšu, jo tas nav svarīgi. Ir pilnīgi skaidrs, kas šajā fotoattēlā ir svarīgi.
( Read more... )

Ir tāda latviešu indie veterānu Baložu pilni pagalmi dziesma par februāri. "Februārī tavs jūlija iedegums ir zudis." Bēdīga un skaista dziesma, turklāt ļoti atbilstoša vispārējai noskaņai. Iedegums zudis, un zudis arī viss pārējais, kas man vēl bija palicis no vasaras. Ar mammu aizvakar apēdām pēdējo karoti no iemarinēto biešu burkas, marinēto gurķu un vīriešu zaptes burciņas pabeidzām pirms nedēļas, pirms pusotras beidzot iztukšoju arī visas vasarā uzkrātās vitamīnu un spēka rezerves. Un saslimu. Zinu, ka februārī vairāk vai mazāk saslimst arī visi pārējie, visticamāk, izlādējas akumulatori. Cik tad ilgi cilvēks var darboties bezsaules pusē?
( Read more... )

Nē, manis nav es esmu izdomāts
No paša sākuma līdz galam
Un ticiet man, būs mierīgāks jums prāts
Uz veselību iedzerot pa alam

M. Zālīte, no rokoperas „Sfinksa”

Edmunds Frīdvalds man pirmo reizi ienāca prātā pirms pāris gadiem. Dzirdēju par atgadījumu jauno autoru seminārā, kur kāds Frīdvalds semināristu un recenzentu priekšā atkailinājis ķermeņa lejasdaļu. Tobrīd tam bija grūti noticēt, likās pārāk skaisti, lai būtu īstenība. Tomēr šis gadījums manu tobrīd vienmuļo ikdienu (darbs, mācības, dzīve mazpilsētā) padarīja patīkamāku, atguvu ticību labajam. Pēc tam nejauši ieraudzīju un nopirku šī Frīdvalda grāmatu „Čūska azotē”. Atminos, ka grāmata man patika, tomēr nevaru atcerēties nedz sižetu, nedz morāli. Nesen kāds gribēja to aizņemties, bet es grāmatu nekur nevarēju atrast. Šis fakts neliekas īpaši svarīgs, tomēr, ja paliksiet kopā ar mums, tūdaļ būsiet liecinieki tam, kā, indukcijas ceļā, saslēdzot šo un vēl dažus citus faktus, nonāksim pie šokējoša atklājuma.
( Read more... )

Tie, kas dusmīgi raksta avīzēs par politiku un karu, nereti izsakās par "vidējo muļķi", pārmet tautai nedomāšanu, mērenību, kas vainojama pie tā, ka politiķi mums uz katrām vēlēšanām aizmālē acis un izzog Latviju tukšu.

Man arī nav politiskā viedokļa, bet gribu būt laba pilsone, tādēļ vēlēšanās piedalīšos un balsošu par to partiju, kam būs visskaistākā reklāma. Skaistumam manā dzīvē ir daudz lielāka nozīme nekā politikai. Iespējams — tāpēc, ka neesmu dzīvojusi tādā vietā un laikā, kas dotu iemeslu apvainoties uz karu, krieviem, ebrejiem, nacionālistiem, vīriešiem, homoseksuālistiem, anarhistiem un kapitālistiem. Tomēr jūtu vainu to priekšā, kuri ir apvainojušies un tādēļ izstrādājuši pamatotus uzskatus tādā vai šādā jautājumā. Citkārt ar savu viedokļa trūkumu aizvainoju pat savus vecākus. Es varētu būt lojāla un saņemties kādam viedoklim par procesiem un tendencēm, bet daudz vieglāk un nekaitīgāk ir priecāties par acīm redzamu skaistumu acu priekšā. Piemēram, ziemu, kas tikko sākusies. Gadalaiku, kurā jūtu aizkustinājumu gandrīz 24 stundas diennaktī. "Aukstās pilsētās vieglāk dzīvot," raksta Valts Ernštreits dzejolī no krājuma Inter/rational, ko arvien pārlasu šajās dienās, tas ir dzejnieks, kurš saprot aukstumu. Viss ir vieglāk, skaistāk un mierīgāk. Garas, rāmas pastaigas, un kafejnīcās tu ieej, kūstoša sniega smaržas apņemts, pirksti ir nosaluši, un dzer tēju, lēnām sasilsti. Krēslas stundas, dzelteno gaismu saspēle ar sniegu, visas ēnas un tu pats — tirkīza zilumā. Viss ir tālāks un vēsāks, un viss tev ir, bet piedalīties neprasa nedz ar viedokli, nedz rīcību — kā politikā vai vasarā. Jo skaidrs, ka piedalīties ziemā cilvēkam nemaz nav iespējams.
( Read more... )